Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Deivids Randals
Sapņuzeme. Piedzīvojumi savādajā miega zinātnē
Ņujorka: W. W. Norton & Company, 2012
Līdz šim par visradikālāko mēnessērdzības izpausmi uzskatīju gadījumu ar sava bijušā vīra brāli. Viņš, būdams miegā, mēģinājis nožņaugt Vjetkonga partizānu. Bija 60. gadi, un amerikāņi – bet ne minētais brālis – karoja Vjetnamā, taču bija viņa kāzu nakts un iedomātais Vjetkonga partizāns – nabaga jaunā sieva. Laimīgā kārtā viņai kaut kā izdevies atbrīvoties no vīra tvēriena, bet tad viņš meties pie loga un ar pārcilvēcisku spēku norāvis no sienas smago gaisa kondicionētāja kasti. Īsi sakot, kāzu nakts izmaksājusi visai sālīti, tomēr visam par spīti Bobs un Nansija ir precēti vēl šobaltdien. Taču aplūkojamajā grāmatā minētas vismaz divas šaušalīgas slepkavības, kurās viss it kā liecina par iepriekšēju nodomu, bet nekā: cilvēki tās izdarījuši, būdami cieši aizmiguši, un zvērināto tiesa viņus attaisnojusi. Bet uzmanīties no mēnessērdzīgajiem vajag noteikti (sāk viņi it kā nevainīgi, vienkārši kaut ko neskaidri murmuļojot vai bezjēdzīgi skraidot apkārt), un naktī der viņus piesiet pie gultas. Jo cilvēks diemžēl nav ne pīle, ne delfīns, kuri spēj saglabāt modrību arī miegā, jo iemigusi tikai viena smadzeņu puse, kamēr otra mundri vēro, vai nav gaidāms uzbrukums. Par mamilārajiem ķermenīšiem smadzenēs, kuri glabā dažu labu mūsu atmiņu un tā nosaukti tāpēc, ka izskatās pēc maziem pupiņiem, arī der uzzināt. Krācējiem tie izzūd, un līdzi tiem izgaist atmiņa. Tādas, lūk, šausmas.