Tīrona saruna ar kinorežisoru Rolandu Kalniņu šajā RL numurā neizbēgami liek man atcerēties un pieminēt savu tēvu, Dundagas skolotāju Ernestu Ābolu, kuram nupat, 22. oktobrī, būtu palikuši 99 gadi – tieši tikpat, cik šobrīd Kalniņam. 1992. gada 11. janvārī viņš savā dienasgrāmatā rakstīja: “Šodien Rīgas Kinonamā rāda filmu “Akmens un šķembas”. Zāle pilna nebija. Vīru vidū galvenokārt mana vecuma sirmgalvji. Jā, tagad par leģionu runā objektīvā skatījumā: tā bija latviešu jaunekļu traģēdija. Bet mana darba mūža laikā leģionu apsūdzēja, par leģionu meloja, mācīja melot. Pats arī droši vien klasē šad tad meloju. Ir gan melots, gan ciests. Bet visvairāk – klusēts. Neesmu ne lielījies, ne žēlojies, ne gadu desmitiem par to vispār runājis. Vienīgi ar Elgu. Un norunājām, ka bērniem par to nestāstīsim.”
Tēvs vispār nebija no runīgajiem, un par viņa leģionāra gaitām es kaut ko vairāk uzzināju tikai pēc viņa nāves, kad atvēru mums, bērniem, atstāto koferi ar viņa dzīves nozīmīgākajām liecībām. Starp fotogrāfijām, vēstulēm, dažādām ģimenes relikvijām, 1959. gadā sarakstītās, bet tā arī neizdotās Latviešu valodas mācības grāmatas 5.–8. klasei manuskriptu atradās arī kaudzīte ar dienasgrāmatām, rakstītas viņa rūpīgajā, Jelgavas Skolotāju institūtā izkoptajā rokrakstā. Dažas burtnīcas bija sasietas kopā ar lenti un marķētas ar uzrakstu “Intermeco, 1943–1947”. Atšķirībā no Rolanda Kalniņa, kurš jau 1943. gadā pēc Teherānas konferences saprata, ka leģionā iet nav jēgas, tēva liktenis, kā viņš pats mēdza teikt, bija citāds. Viņš pamanījās pabūt gan darba dienestā Ziemeļvācijā 1942. un 1943. gadā, gan Austrumu frontē 1944. gada ziemā un pavasarī, gan Austrumprūsijā, Čehoslovākijā un Pomerānijā. Tur viņš būtu varējis arī karu pabeigt, bet 1945. gada februārī, kā viņš rakstīja dienasgrāmatā, “liktenis mani nostādīja krustceļos”. Savākšanas punktā, par spīti rīkojumam doties uz 15. divīzijas prettanku divizionu, proti, turpināt karu Vācijā, viņš pēc grūtas izšķiršanās pievienojās tiem leģionāriem, kuri no Štetinas ar kuģi devās uz Liepāju, uz Kurzemes katlu. Viņš bija drošs, ka liktenis viņu pasargās. Neilgi pirms šīs izšķiršanās viņš bija redzējis sapni: “Krita un gāzās kāds tornis, bet man neuzkrita, tikai kaļķu un mūra putekļi sabira matos.” Karš viņam beidzās kaut kur pie Annenieku tilta ar ne pārāk smagu ievainojumu rokā.
Andra Kalnozola “Smaržas no Eiropas”, kas arī lasāmas šajā numurā, var uztvert kā autora veltījumu savam tēvam. Tas man savukārt liek atcerēties pašam sevi Holdena Kolfīlda vecumā, kad biju pārņemts ar sapņiem par pasaules apceļošanu. Vienīgais reālais veids, kā tos piepildīt, bija kļūt par jūrnieku. Tā nu es pavisam nopietni kalu plānus pēc 8. klases stāties Liepājas Jūrskolā un izmācīties par kuģa radistu – gluži tāpat kā Andra tēvs Juris. Skolas amatieru raidstacijā pat apguvu Morzes ābeci un telegrafēšanu, tomēr no likteņa neizbēgsi. Mana likteņa lomu šajā stāstā nospēlēja tēvs, atrunājot no šāda soļa. Es nolēmu ar likteni nekonfliktēt, tādējādi tikai apliecinot man šad tad adresētās asprātības, ka ābols no ābeles tālu nekrīt, patiesumu.
Tomēr dīvaini, šorīt pamodos ar domu, ka uzrakstīšu savu labāko sleju, bet iznāca kaut kāds personisks stāsts. Varbūt taisnība klasiķim Ežēnam Jonesko, kurš šī numura lappusēs likteņa apjausmu saista ar absurdu. Bet varbūt tā vienkārši ir novembra melanholija.
