Dienasgrāmatas drumslas

Ežēna Jonesko 80. gadu pieraksti nav parasta dienasgrāmata: tie ir sapņu pārstāsti, viedokļi, atmiņas, pārdomas par morāli, piezīmes par literatūru. Te stāstīts nevis par to, kas ik dienas notiek, bet drīzāk par to, kas ik dienas nenotiek.

Ne tik sen teātrī rādīja, kā ebreji samaitā civilizāciju ar savām musinošajām, demoralizējošajām idejām, naudu utt., bija paredzēts, ka skatītājs identificēsies ar nacista, ebreju slepkavas, tēlu. Toreiz iestāties pret nacistiem nebija ļauts, bet tagad tas ir viegli, neviens neiebilst, tas ir atļauts un atbalstāms; kad es tagad teātrī redzu, kā nacisti iznīcināja bērnus, sievietes, vecus ebrejus, es esmu pret, es vēlos sodīt, es esmu ebrejs. (Mums nerāda, kā alžīrieši izdur acis franču bērniem, tas nav pieņemts; mums teātrī nerāda, kā ķīnieši slepkavo tibetiešus, tas arī nav pieņemts.)

Vēl viens, ne tik šausmīgs piemērs: kad mums rāda vīru tirānu, mēs identificējamies ar viņa sievu, turpretī, ja mums parāda sievas trūkumus, mēs identificējamies ar vīru.

Ikvienam objektīvam, saprātīgam, reālistiskam autoram ir kāds ļaundaris, kurš jāsoda, un labs darbs, kas jāatalgo. Tāpēc visi reālistiskie un godkārīgie darbi ir tikai melodrāmas.

Bet, jā, ja es nerunāju par kādu ļauno vācu, japāņu, krievu, franču vai amerikāņu karavīru, nelietīgo buržuju, kriminālo aģitatoru, pretīgo militāristu, nodevēju un dezertieri u.tml., ja es atkailinu cilvēku, novelku šķiras, rases, stāvokļa un cita veida necilvēcību; ja es runāju par to, kas attiecas uz mani personīgi, – par savām bailēm, kaislībām, šaubām, dzīvesprieku; vai ja dodu vaļu nevaldāmai fantāzijai, iztēles veidojumiem, es vairs nevienu neatbalstu, es vairs neesmu par kādu vai pret kādu, es vairs neesmu tikai es, es esmu visi citi, jo arī viņi ir cilvēki, es vairs neesmu ne ļaundaris, ne labdaris, neesmu buržujs, vairs nepiederu ne pie vienas sabiedrības šķiras, rases, tās vai citas armijas, nē, – esmu cilvēks, kurš atbrīvojies no piesliešanās, no nošķiršanās, cilvēciskuma atņemšanas, no atsvešināšanās, ko rada izvēle vai nostāšanās kāda pusē, un es vairs neienīstu citus. Tā ir dziļa identificēšanās, un šādā veidā to var sasniegt.

Žils Verns bija pēdējais gaišredzīgais rakstnieks. Tas, ko viņš iztēlojās, kļuvis reāls…

Divas iespējas. Iztēloties, jo iztēloties nozīmē paredzēt. Tas, ko iztēlojamies, ir īsts, iztēlotais īstenojas. Zinātniskās fantastikas literatūra kļūst vai jau ir kļuvusi par realitāti. Otra iespēja: uzskatīt reālo par pārreālo, uztvert to nevis kā kaut ko sirreālu, bet kā neparastu, brīnumainu, nereālu. Nereālā reālums, reālā nereālums.

Esmu dzimis diezgan sen.

Tas vienlaikus ir gan ļoti sen, gan ļoti nesen. Tā arī neesmu sapratis, kas ar mani ir atgadījies. Man palicis ļoti maz laika, lai saprastu to, ko vēl neesmu sapratis, un nedomāju, ka tas man izdosies. Man pat nav izdevies pieņemt, ka esmu, ka ir kaut kas tāds kā es. Es neredzu neko vairāk par šīm būtnēm un lietām, kas ir ap mani un kas šķiet kaut kas mīklains vai tuvu tam. Es netieku galā – vai gandrīz netieku – ne ar būtnēm, ne lietām, jo netieku galā arī pats ar sevi. Prieki, ko meklēju, lai aizpildītu dzīvi, tukšumu, nostalģiju, – prieki reizēm palīdzēja, lai gan ļoti nedaudz, piesegt eksistenciālās skumjas. Kādreiz tie mani izklaidēja, bet nu vairs to nespēj.

Sāpes, bēdas, neveiksmes man vienmēr ir likušās īstākas par panākumiem un prieku. Vienmēr esmu centies dzīvot, taču esmu paslīdējis dzīvei garām. Domāju, ka tā jūtas vairākums cilvēku. Man nav izdevies sevi aizmirst. Lai aizmirstos, ir jāaizmirst ne tikai paša nāve, bet arī tas, ka mirs paši tuvākie un ka pasaulei pienāks gals. Doma par galu mani moka, pa īstam laimīgs esmu bijis vienīgi piedzēries. Ak vai, alkohols neļauj īsti labi atcerēties, un no eiforijas brīžiem man palikušas vienīgi miglainas atmiņas. Dzīve ir nelaime. Un tomēr es dodu priekšroku dzīvei, nevis nāvei, esamībai, nevis neesamībai, jo neesmu pārliecināts, ka būšu, kad vairs neeksistēšu. Eksistence ir vienīgais veids, kā būt, un es turos pie eksistences, jo – ak vai – nespēju iztēloties veidu, kā es varētu būt vēl citādi.

Esmu ierobežots un atsvešināts, un citi ir ierobežoti un atsvešināti. Darbošanās, revolūcija, literatūra ļauj uz mirkli aizmirst par šo svešumu, tomēr īsti nepalīdz. Tas viss beidzas ar pamošanos, ar vēl skaidrāku apziņu, bet tas nozīmē – ar vēl lielāku izmisumu. Es rūgti smejos, kad redzu šo pašpārliecinātību, kas nesaprot, ka viss beidzas. Mani pārņem milzīgs nogurums. Visticamāk, psihiska rakstura, kam šķietami nav iemesla, bet es zinu, kas to izraisa: pārliecība (vai kaut kas tāds), ka viss ir velti.

Es sarakstīju veselu teātri, veselu literatūru, lai parādītu to, ko visi zina jau tāpat, un lai apliecinātu pašam sev to, ko vienmēr esmu zinājis, – to, ka Visums ir neparedzams, to, ka sadzīve ir banāla un to spēj satricināt tikai šausmas, utt. Gribu teikt, ka pieaugu, būdams vēl ļoti mazs. Bet ne visās jomās.

Kādēļ gan es tā noņēmos, ja tas, ko rakstīju, cenzdamies saprast sevi un realitāti, ne par matu man nepalīdzēja kaut ko izzināt, apgaismoties vai gūt mieru? Zelta laikmets – tas ir laiks, kad tu nezini, ka mirsi. Pēc tam bērnība beidzas. Septiņu gadu vecumā. Domāju, ka vairums cilvēku aizmirst to, ko sapratuši, atrod cita veida bērnību, kas var ieilgt – dažiem uz visu dzīvi, dažiem uz īsu brīdi. Tā gan nav īsta bērnība, tā ir aizmiršanās. Vēlmes un uztraukumi mums neļauj uzzināt, kas notiek patiesībā.

Es tā arī nekad neesmu aizmirsies, neesmu atgriezies bērnībā. Bez bērnības un aizmiršanās – tikai Dieva žēlastība spēj samierināt mani ar to, ka esmu, sniegt piepildījumu, debesis sirdī un uz zemes. Bērnības uztraukumi liek to aizmirst, žēlastību. Nekāda cita stāvokļa arī nav. Kā gan var dzīvot bez žēlastības? Bet dzīvo taču.