Viss ir viena vienīga niecība (De la vanité)

Kurš gan neredz, ka es esmu nostājies uz ceļa, pa kuru iešu bez apstāšanās un arī bez piepūles tik ilgi, kamēr vien pasaulē būs tinte un papīrs?

Es nevaru iegrāmatot savu dzīvi, pierakstot savus darbus, jo liktenis tiem ir piešķīris pārāk mazu nozīmi. Tāpēc es pierakstu savas domas.

Agrāk es pazinu kādu augstmani, kas par savu dzīvi sprieda tikai pēc savu zarnu darbības. Pie viņa mājās rindā stāvēja podi no pēdējām septiņām astoņām dienām - tie bija viņa izpētes priekšmets, par tiem viņš runāja un ikviens cits temats viņam šķita pretīgs. Mazliet piedienīgākā veidā tas, ko jūs lasāt šajā grāmatā, ir novecojuša prāta ekskrementi - dažkārt cieti, dažkārt mīksti, bet vienmēr nesagremoti...

Vai reiz pienāks tāds brīdis, kad es beigšu aprakstīt savas domas, kas bez mitas svārstās un mainās ikvienā jautājumā, kam tās pieskaras, ja jau Diomēds par vienu vienīgu gramatikas jautājumu pierakstīja pilnus sešus tūkstošus grāmatu? Un ko gan varētu radīt brīva papļāpāšana, ja jau kusli šļupsti un mēles atraisīšana nosmacēja pasauli zem tik šausminoša sējumu skaita? Tik daudz vārdu tikai par vārdiem! Ak, Pītagor, nu kāpēc tu neapturēji šos plūdus? Reiz kādu romieti vārdā Galba apsūdzēja par dīkdienīgu dzīvi. Viņš taisnojās, ka cilvēkiem vajagot atbildēt par savu rīcību, nevis par brīvo laiku. Bet viņš kļūdījās - tiesa interesējas arī par tiem, kas neko nedara, un cenšas viņus pārmācīt. Būtu labi, ja ar tiesiskām spaidu metodēm vērstos arī pret nemākulīgiem un nevajadzīgiem rakstniekiem, tieši tāpat kā vēršas pret klaidoņiem un tiem, kas izvairās no darba, - tad no mūsu vidus izdeldētu gan mani, gan simtiem citu. Tas nav joks. Man tiešām šķiet, ka rakstnieķeļu savairošanās ir laikmeta pagrimuma zīme. Vai mūsu zemē vēl jebkad ir ticis tik daudz rakstīts, kā kopš te sākušās nekārtības? Un vai romieši jebkad rakstīja tik daudz kā sava pagrimuma laikā?

Starp citu, cilvēku izglītošanās kādā sabiedrībā neliecina par to, ka cilvēki kļūst gudrāki. Aizraušanās ar šo dīkdienīgo nodarbi nāk no tā, ka katrs saviem īstajiem pienākumiem nododas pavirši, kā ar jēliem pirkstiem. Laikmeta pagrimums ir katra atsevišķa cilvēka darbības sekas: vieni to gremdē ar nodevību, citi ar netaisnību, ar bezdievību, uzkundzēšanos, alkatību vai cietsirdību, atkarībā no tā, cik liela ir to vara; vājākie to pazudina ar mulķību, tukšprātību un dīkdienību. Es piederu pie pēdējiem.

Šķiet, ka mēs nododamies bezjēdzīgām nodarbēm visvairāk tad, kad mums uzbrūk nelaimes. Laikā, kad darīt launu ir tik parasta lieta, nodarboties ar kaut ko bezjēdzīgu liekas gandrīz vai slavējami. Es sevi mierinu ar domu, ka būšu starp pēdējiem, kurus sauks pie atbildības, un, kamēr tiks galā ar pašiem laundabīgākajiem, man pietiks laika laboties. Galu galā, nav īsti prātīgi apkarot sīkus kaitēklus, kad visur savairojušies lielie. Tā arī ārsts Filotīms, kad pie viņa atnāca kāds pacients, lai pārsietu pirkstu, pēc viņa dvašas un sejas krāsas sazīmējis augoni plaušās, teica: “Draugs, tagad nav īstais brīdis nagu pucēšanai!”

Šajā sakarā dažus gadus atpakal es pazinu kādu vīru, kas man palicis spilgtā atmiņā, jo viņš brīdī, kad posts un bēdas bija sasnieguši savu augstāko robežu un kad vairs nebija ne likumu, ne taisnīguma, ne tiesnešu, kas pildītu savus pienākumus - starp citu, nav arī tagad -, ņēmās izsludināt nez kādas smieklīgas rēgulas, lai izmainītu cilvēku ģērbšanās veidu, ēdiena gatavošanu un tiesas procedūru. Lūk, kumēdiņi, ar kuriem izklaidē postā iegrūstu tautu, lai parādītu, ka tā vēl nav pilnīgi aizmirsta. Un vai tāpat nedara arī tie, kam katru mīlu brīdi ir pie rokas pamācība, kā pareizi jārunā, jādejo vai jāspēlē kauliņi, lautiņiem, kas, vispārīgi ņemot, ir līdz kaklam iegrimuši visādos atbaidošos netikumos? Nav īstais brīdis vannoties un kasīt netīrumus, ja tevi krata drudzis. Vienīgi spartiešiem bija paradums ķemmēt matus un taisīt frizūras pirms cīņas un mešanās nāves briesmās. Taču man pašam ir vēl sliktāks paradums par šo. Ja viens zābaks man uzvilcies šķībi, es atstāju šķībi arī kreklu un apmetni, jo es neciešu darīt lietas pa pusei. Kad man iet slikti, es pielieku pūles, lai man ietu vēl sliktāk. Es laujos izmisumam, es metos ar galvu bezdibenī un izleju, kā saka, vannas ūdeni kopā ar bērnu. Es stūrgalvīgi cenšos, lai izskatītos vēl nekārtīgāks, un vairs neuzskatu, ka esmu savu rūpju cienīgs. Man vajag, lai viss būtu vai nu pavisam labi, vai arī pavisam slikti.

Tā man ir veiksme, ka mūsu valsts sabrukums notiek tieši šajā laikā, kad mans ķermenis lēni sagrūst novecojot. Ir daudz vieglāk paciešams, ka tas saasina manas slimības šobrīd, nekā ja agrākos laikos tas būtu draudējis sabojāt manu labsajūtu. Nelaimju priekšā es izjūtu dusmas. Es nevis pieraujos maziņš pie zemes, bet gan saceļu adatas kā ezis; un, pretstatā citiem ļaudīm, dievbijība manī rod augsni daudz vairāk laimē nekā nelaimē. [..]

Es rakstu šo grāmatu nedaudziem cilvēkiem un neilgam laikam. Ja es būtu gribējis radīt kaut ko mūžībai, man būtu vajadzējis lietot noteiktāku valodu; bet, zinot, ka mūsējā līdz šim ir nepārtraukti mainījusies, kurš gan var cerēt, ka pēc piecdesmit gadiem tā vēl tiks lietota savā pašreizējā formā? Kā smilts tā katru dienu aizplūst mums caur pirkstiem, un manas dzīves laikā jau puse no tās ir mainījusies. Mēs apgalvojam, ka tagad tā ir sasniegusi savu pilnību. Taču tā par savu valodu saka katrs laikmets. Es neuzdrošinos tā uzskatīt, zinot, ka tā vēl mainīsies un tiks kropļota, kā redzam notiekam šobrīd. Nostiprināt valodu - tas ir labu un derīgu tekstu uzdevums, un vērtība, kāda tai tiks piešķirta, ir atkarīga no mūsu valsts likteņa.

Šī iemesla dēļ es nebaidos šeit iekļaut dažas personīgas dabas piezīmes, kas var būt noderīgas tikai mūsu laika cilvēkiem - un it sevišķi tiem, kas ir izglītoti, jo viņi šajos iestarpinājumos atradīs kaut ko vairāk nekā tie, kuru prāta spējas ir viduvējas.

Katrā ziņā es negribu, lai par mani runātu tā, kā pamanu runājam cilvēkus, kad viņi atceras mirušos: “Viņš domāja tā un tā; viņš dzīvoja tā un tā; viņš gribēja to un to; ja viņš pirms nāves būtu runājis, viņš būtu teicis to un to un novēlējis to un to; es viņu pazinu labāk nekā citi.”

Tik lielā mērā, cik to atļauj pieklājība, es šeit atklāju savas intereses un noslieces (lai gan daudz brīvāk un labprātāk es tās izklāstītu mutiski tiem, kas vēlētos par tām dzirdēt). Uzmanīgs šo atmiņu lasītājs redzēs, ka esmu visu pateicis un visu norādījis. To, ko es nevaru pateikt vārdos, uz to es norādu ar pirkstu.

Ar šīm sīkajām norādēm tavam asajam prātam būs gana /No tām tu viegli sapratīsi arī visu pārējo.

Es par sevi neko neatstāju nepateiktu vai minamu. Ja par mani runā, es gribu, lai tas notiek godprātīgi un patiesi. Brīdinu, ka atgriezīšos pat no viņpasaules, lai atspēkotu to, kurš mani aprakstīs citādu, nekā es biju, pat ja tas tiks darīts, lai mani godinātu. Es labi redzu, ka par cilvēkiem vēl viņu dzīves laikā mēdz runāt neatbilstoši tam, kādi viņi ir. Un ja es ar visiem saviem spēkiem nebūtu uzturējis dzīvu mana mirušā drauga tēlu, tas jau sen būtu izkaisīts pa pasauli tūkstoš pretrunīgās sejās.

Vēl pēdējais no maniem trūkumiem: man jāatzīst, ka ceļojumos bieži gadās tā, ka, nonākot kādā vietā, kur domāju palikt pa nakti, man prātā ienāk doma, ka es šeit varētu saslimt, un tad sev jautāju, vai varēšu šeit ērti nomirt. Es vēlos uzturēties vietā, kas man ir piemērota. Tai jābūt klusai un kārtīgai, un tā nedrīkst būt piedūmota, lai tur varētu labi elpot. Ar šīm smieklīgajām prasībām es mēģinu pielabināt nāvi vai, pareizāk sakot, sevi atbrīvot no visiem traucēkļiem, lai varētu nodoties tikai viņai - viņai, kas man jau tā būs pietiekami mokoša, lai man būtu vajadzīgs vēl kāds apgrūtinājums. Es gribu, lai arī mana nāve varētu izbaudīt visas tās ērtības un labklājību, ko es baudu dzīvē, jo viņa tajā ieņem ļoti lielu un nozīmīgu vietu. Tagad es vairs nevaru darīt neko citu, kā vien cerēt, ka atnākdama viņa manā pagātnē neatradīs melus.

No franču valodas tulkojusi Agnese Gaile.