No Godāra līdz “Le Guignolo”

Pandēmijas laikā izrādījās, ka ļoti daudzus cilvēkus, pat draugus, neatpazīstu maskās. Sapratu, ka līdz šim visvairāk uzmanību esmu pievērsusi nevis acīm, bet mutei: lūpām, zobiem, arī smaidam. Jāatzīstas, man vienmēr vislabāk patikuši ne pārāk glīti vīrieši ar lielām lūpām (kaut kur dzirdēju apzīmējumu “skūpstāmām”) un visvairāk – uz ekrāna. Aktieris Žans Pols Belmondo (1933–2021) bija tieši tāds. Savā karjerai tik nozīmīgajā filmā “Līdz pēdējam elpas vilcienam” Belmondo, stāvot pretī Hamfrija Bogarta attēlam, ar īkšķi vairākkārt nobrauc pār savām biezajām lūpām. Ar šo žestu viņš, šķiet, cieņpilni, tomēr apņēmīgi notrauca daudzus savus ekrāna priekštečus, tajā skaitā pat pievilcīgāko film noir ciniķi Bogiju. Salīdzinājumā ar citiem franču aktieriem, kā, piemēram, Žerāru Filipu, Žanu Marē, vēlāk arī Alēnu Delonu, Belmondo nevarēja saukt par skaistuli. Toties viņā bija tāda enerģija un pievilcība, kurai grūti pretoties. Viņš, liekas, arī pats sevi neuztvēra pārāk nopietni. Kādā intervijā aktieris teicis, ka labāk dodot priekšroku tādām piedzīvojumu filmām kā “Cilvēks no Rio” nekā Alēna Renē vai Alēna Roba-Grijē intelektuālajiem darbiem. Un pareizi. Belmondo vislabāk piestāv lomas, kurās ir kustība, aizrautība, dumpīgums, drosme un asprātība. Kad “Trakajā Pjero” viņš, braucot kabrioletā, pagriežas un ieskatās kamerai, tas ir, mums, tieši acīs, skatītājs jūtas samulsis un arī aplaimots. Turpmāk nekad vairs negribēsies izlaist Belmondo no mūsu skatiena. Bet viņš dara to, kas jādara. Par laimi, viegls smīns Belmondo nepamet arī, kad viņš dodas pēdējā gaitā pretī baltajam helikopteram.

Tas bija filmā “Profesionālis”.

D. Z.

Proves

Savas karjeras laikā esmu piedalījies tikai nedaudzās aktierprovēs. Kluzo filmai “Patiesība” tās bija visai komiskas. Uzreiz pēc tam man bija jādodas uz “Moderato Cantabile” provēm, bet Kluzo mani ieslēdza istabā kopā ar viņa sievu. Es viņam saku:

– Man jāiet!

– Nekur jūs neiesiet!

– Atslēdziet durvis, vai arī es tās izgāzīšu!

Beigu beigās es nofilmējos viņa provēs. Ar Brižitu Bardo. Viņš lika man 15 minūtes kaislīgi glāstīt viņas krūti. Pa labi, pa kreisi… Tas bija ļoti patīkami, bet ar to arī mans sniegums beidzās. Lai vai kā, es zināju, ka neesmu spējīgs spēlēt orķestra diriģentu. Man šķiet, viņš nedaudz ietiepās, juzdams, ka es nevēlos lomu – tas viņu uzbudināja… Līdzīgi kā ar sievietēm! Īsa saskriešanās, bet labas atmiņas – tā bija vienīgā reize, kad satiku Bardo, ar kuru kopā man tā arī nekad nav sanācis filmēties. Lai gan viņa bija paredzēta lomai “Misisipi nārā”.

Atklāsme Godārs

Darbs uzņemšanas laukumā, piemēram, ar Karnē, bija ļoti strukturēts. Tolaik vēl bija daudz tehnisku ierobežojumu. Tā kā biju pieradis pie teātra skatuves, es runāju pārāk skaļi, nespēju izsekot gaismām… Filmēšanās kino man likās ļoti kaitinoša. Atklāsmi es piedzīvoju, pateicoties Godāram. Ar viņu tā bija pilnīga brīvība. Viņa filmēšanas maniere bija diezgan ekstravaganta. Ņemot vērā, ka skaņa netika ierakstīta pa tiešo, viņš suflēja tekstu. Pirmajā “Līdz pēdējam elpas vilcienam” dienā viņš man saka ar savu šveiciešu akcentu un savā stieptajā intonācijā:

– Tu ieej tai telefona būdiņā, un tad tu zvani.

Es ieeju būdiņā. Viņš man saka:

– Labi, tā ir labi. Bet pie tā mēs atgriezīsimies rīt, man vairs nav ideju.

Kādu dienu Džīna Sīberga bija sakrāsojusies, bet viņam tas nepatika. Viņš man saka:

– Pasaki viņai, ka ar to makijāžu viņa izskatās neglīta.

Man, pieradušam pie teātra stingrās kārtības, tas likās fantastiski. Vakarā es atgriezos mājās un teicu sievai:

– Tas ir brīnišķīgi! Viņš ir traks!

Biju pārliecināts, ka filma nekad neiznāks uz ekrāna. Atmosfēra bija pavisam brīva, nepiespiesta: mēs to uztvērām kā kaut ko amatierisku, kā izklaidi.