Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andra Manfelde
Dilstošais medus mēness
Rīga: Aminori, 2024
Andras Manfeldes iepriekšējais dzejoļu krājums “Poēma ar mammu” pārsteidza ar ārkārtīgi spēcīgu konceptuālo uzbūvi un kādu jaunatrastu teksta poētikas paņēmienu, kas lasītājam (nu, vismaz man) savādā veidā aizsēja acis, liedzot pamanīt atsevišķas detaļas pirmajā, otrajā vai pat trešajā lasījumā, tikai pamazām šos apsējus noņemot un piepeši parādot: nē taču, tur ir rakstīts vēl arī šis un šis! “Dilstošais medus mēness” arī neatklāj sevi uzreiz: to lasīt nav viegli, teksts ir salauzīts rindiņās, kas lasāmas katra par sevi, katra atsevišķi, klūpot un brīžiem sāpīgi iekunkstoties. Tas, ka dzejoļi ir ļoti personiski, nebūtu nekas dīvains, tā taču ir ar lielāko vairumu mūsdienu dzejas, taču aiz tēlu, notikumu un lietu “aizšifrētības” slēpjas apjausma, ka tas ne tikai ir par visiem mums, bet vēl vairāk – tas viss ir pats par sevi. Katrs dzejolis, katra rindiņa ir pati par sevi. Un tieši tāpēc nav izlasāms kā teksts par kaut ko, kas savulaik noticis ar Andru Manfeldi. Bet pēdējais dzejolis krājumā vispār gandrīz nav izlasāms. Un tas ir skaisti.