Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Edvarda Šmite
Kārlis Hūns. Vienkāršās tiešamības skaistums
Rīga, Neputns, 2016
To pašu var teikt par monogrāfiju, kas šķiet tikpat vērīga un līdzsvarota kā Hūna māksla – akadēmiski atbildīga, detaļās rūpīga un personiski ieinteresēta. Hūns? – ā, nu tas 19. gadsimta klasiķis, kas uzgleznoja asinskāro katoli baltās zeķubiksēs, skaisto čirkaino čigānmeiteni, vistu barotājus itāļu pagalmiņa mūros, garmataino veco vīru, kas līkst pār kartupeļu bļodu? Atvieglojoša sajūta, iegremdējoties kontekstā, kas atbrīvo šīs klišejas no to klišejiskuma. Īpaši aizraujošs izrādās Hūns kā pētnieks – viņa etnogrāfiskie fiksējumi, kuros viņš izmantojis savu zīmētāja un akvarelista izcilību. Sākumā samulsināja nejauši atšķirtā lappuse ar Augusta Pecolda attēlotajiem Latvijas līviem un votiem, taču līdzās redzams Hūna akvarelis, kuros šie līvi un krieviņi satikušies vienā istabā, turklāt papildināti ar vistu un cāļu etnogrāfiju. Stāsts ir par Hūna dalību albuma “Krievijas tautu etnogrāfiskais apraksts” tapšanā: tajā 7 lapas ir Hūna darbi pēc paša vērojumiem – dažādi lielkrievu tautastērpi, kazaki, karaīmi, ižori un somi –, 10 lapas pēc citu mākslinieku motīviem un 13 izmanto Ģeogrāfijas biedrības tērpu kolekciju. Arī vēlākos gados viņš turpinājis šādus vērojumus Jelabugā, Lielvārdē, Samārā, un, patiesību sakot, kā uzticami etnogrāfijas avoti var tikt uztverti arī daudzie Francijā un Itālijā tapušie t.s. sadzīves žanra darbi, sākot ar vēršu iejūga skicēm un beidzot ar izcilo akvareli “Ādu skalošana Šartrā”. Harmonizētie toņi, precīzā kompozīcija, maksimālā perfekcija, kurā nenobeigtībai vai triepiena brīvībai ir īpaša emocionāla iedarbība, – varbūt tas izklausīsies dīvaini, bet man nepavisam nav sajūta, ka es interesējos par mākslas vēsturi, par pagātni. Drīzāk par vēl neuzrakstītu dzeju. Nerunājot jau nemaz par Hūna aizraušanos ar mūriem un akmeņiem.