Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Florians Illiss
1913: kas man noteikti bija vēl jāizstāsta
Frankfurte pie Mainas: S. Fišera izdevniecība, 2018
Illisa grāmata, protams, ir 2012. gadā iznākušā bestsellera “1913: gads pirms vētras” turpinājums, un tai, tāpat kā arī iepriekšējai, raksturīgs slikts stils, kas gan ne pārāk traucē meistarīgi atlasīto notikumu pārstāstu, un arī rezultāts ir tas pats – grāmata, kurai jāpierāda, ka gads pirms katastrofas savijies draudīgu priekšnojautu kamolā. Illisa darbam piemīt arī šādu pseidovēsturisku kolāžu galvenais trūkums: pēc priekšnojautām tās izskatās tikai rakstniekam, kurš tās vēro no kārtīga attāluma laikā. Saraustītos dokumentu gabaliņus tas pārvērš aizraujošā un dramatiskā lasāmvielā, turklāt daudzi pagājušā gadsimta sākuma notikumi un cilvēki pārsteidz joprojām. Biju palaidis garām, ka pirmajām slavinošajām recenzijām presē Prusts ne vien pats nopirka vietu, bet pats arī tās uzrakstīja (ar pseidonīmu). Tā nu romāns “Zudušo laiku meklējot” jau tūlīt pat pēc iznākšanas 1913. gada novembrī izrādījās “mazs meistardarbs”. Pēc kino apmeklējuma 20. novembrī Francs Kafka atzīmēja dienasgrāmatā: “Biju kino. Raudāju.” Bet ungāru romānists freidists, morfīnists un erotomāns Gēza Čāts, uzsākot jauno gadu, savilka kopā iepriekšējā bilanci (koitus 360 līdz 380 reizes; 170 grami morfija) un sastādīja mērķus jaunajam: “Koitus katru otro dienu. Jāieliek zobi. Jauna žakete.”