Viens no stāstiem brīnišķīgajos 9. gadsimta “Pierakstos no Sjao un Sjanas upes krastiem” sākas tā: “Vans Čans no Luojanas karstasinīgi aizstāvēja taisnīgumu. Redzot kādu apspiežam cilvēkus, vainīgo viņš vienmēr nogalināja; bez svārstīšanās viņš novilka savas drēbes un dalījās ēdienā, kad satika nosalušo vai izsalkušo.”

Pirms dažām dienām Baku padomju kino leģenda, viens no neaizmirstamās “Baltās tuksneša saules” scenārija autoriem, visas prestižākās pasaules kinobalvas saņēmušais Azerbaidžānas Kinosavienības vadītājs Rustams Ibrahimbejovs, nepārspējamas draudzīgas viesmīlības situācijā man skaidrāk nekā jebkurš līdz šim paskaidroja “gruzīnu dāvanu pasaules kultūrai” – paskaidroja, kāpēc vērts iedzerot teikt tostus un, sakot tostus, iedzert. Par gruzīnu dāvanu to var uzskatīt saistībā ar, kā stāsta, senāko vīna trauku atrašanu Gruzijas teritorijā, turklāt nevajag piemirst arī pirmā dzērāja, plūdus pārdzīvojušā Noasa, iespējamo piestāšanu netālajā Araratā, bet viesmīlīgā namatēva skaidrojums ir vienkāršs: iedzeršana slavinošu runu pavadībā ir situācija, kas dod iespēju vai pat liek citam par citu teikt tikai labu, bet par slikto un nepatīkamo klusēt; kultūrām, kurās šādas situācijas ir biežas un regulāras, nav nepieciešami psihoterapeiti, jo labā izcelšana citam citā pati par sevi dziedina un sargā.

Šāda iedzeršana ir īpaša māka, kurai visdrīzāk ir tikpat senas saknes kā mākai pateikties un mākai teikt labus vārdus (Jaunās Derības latviešu tulkojumā bieži lietotais vārds “svētīt” burtiski nozīmē “teikt labu, labrunāt”). Nezinu, kurā skolā māca teikt labu, bet man kā cilvēkam, kuram bieži muļķīgā kārtā šķiet, ka neko labu teikt nav vērts, kuram laipnība bieži jūk ar liekulību, labu vārdu pavadīta iedzeršana ir vieta, kur mācīties. Tāpēc svarīgi izvēlēties, ar ko iedzert un ar ko sarunāties. Šoreiz žurnāla sarunbiedrus apvieno viena īpatnība: nav šaubu, ka ar katru no viņiem ir patīkami iedzert, lai gan, nopietni runājot, esmu iedzēris tikai ar aristokrātu atvasi Jevgeņiju Asu, veselas jauno arhitektu paaudzes skolotāju Krievijā. Gan Asu, gan zinošo sēņu vīru un, šķiet, mušmiru aģentu cilvēku vidū Mihailu Višņevski, gan runīgo igauņu mākslinieku Kaido Oli raksturo viena labu runu pavadītai iedzeršanai nepieciešama īpašība: lai cik nopietni viņi būtu savā darbā, viņus raksturo arī rotaļīgs vieglums attiecībā pret sevi. Neņemt sevi pārāk nopietni ir vēl viena lieta, ko mācīties labu runu pavadītā iedzeršanā, bet ar cilvēkiem, kas sevi uztver nopietni, visbiežāk nav vērts ne iedzert, ne sarunāties.

Cits stāsts 9. gadsimta krājumā sākas tā: “Džeņjuaņa valdīšanas laikā kāds nabadzīgs zinātnieks klīda pa pilsētas krogiem un deklamēja tur savu dzeju apmaiņā pret vīnu. Naktij tuvojoties, viņš parasti atgriezās iebraucamajā vietā nāvīgi piedzēries, un daži viņu uzskatīja par jukušu. Tā zinātnieks nodzīvoja pusgadu.” Pienāca rudens. Nabadzīgais zinātnieks, ieraugot gaisā zosu kāsi, apraudājās un uz veca vīra jautājumu, kāpēc viņš raud, atbildēja, ka ikreiz, pienākot rudenim, viņš raud nevis par rudeni, bet par cilvēka dzīvi, jo vecums ir līdzīgs rudenim. Un noskaitīja dzejoli, kas iepriecināja un sasmīdināja sirmgalvi, un viņi ar nabaga zinātnieku divatā krogā piedzērās līdz nemaņai. Stāsts beidzas tā: “Pagāja dažas dienas, un nabaga zinātnieks pazuda nezināmā virzienā. Vēlāk kāds viņu bija redzējis upes krastā Rietumu Šu pavalstī.”