Bruņrupucis vienalga būs priekšā

Pirmo reizi es Kaido Oli satiku, kad vēl neko daudz par viņu nezināju. Toreiz kāds lietuviešu kolekcionārs savā privātmājā bija sarīkojis brokastis mākslas mīļotājiem, kurās viesus cienāja ar kanapē un izrādīja iespaidīgo kolekciju. Klīstot pa gaiteņiem, es apstājos pie neliela izmēra gleznas, kuras biezajos dažādu nokrāsu gaiši zilajos eļļas triepienos bija ieskrāpētas cilvēku figūras: cilvēki tur tā vienkārši dirnēja, šķiet, pie kādas ūdenstilpes. Brīdī, kad piecas pieklājības minūtes pie gleznas jau bija pavadītas, pie manis pienāca Kaido Ole un vaicāja, kas man licis apstāties pie lietuviešu gleznotāja Povila Ričarda Vaitjekūna darba. Vēlāk izrādījās, ka šāda veida saviesīgos pasākumos Kaido nejūtas ērti, tādēļ viņš parasti uzmeklē kādu, kam “pielīmēties”. Ārā bija ziema, un cilvēkiem, kas gaidīja, kad mūsu grupa varēs doties tālāk, ilgi iznāca salt. Kaido ir viens no runīgākajiem māksliniekiem, kādu pazīstu. Atliek tikai uzdot jautājumu, un tu jau jūties kā ātrvilcienā, kas traucas cauri viņa mākslai un dzīvei, bieži pazaudējoties starp abām.

Kaido Ole ir veiksmīgs mūsdienu igauņu mākslinieks, kura darbi pazīstami arī ārpus Igaunijas un kura mākslu novērtē ne tikai profesionāļi. Kaido Oli mīl. Domāju, ka mīl tādēļ, ka viņa darbos ir liela vizuālā skaidrība, tiešums un veselīga (?) pašironija. Darbību viņš sāka 90. gados, un viņa daiļrades pamatā ir konceptuālā glezniecība, kurā atrodamas popārta, hiperreālisma, ģeometriskā abstrakcionisma un citu virzienu ietekmes, kas klājas cita citai pāri. Formas ziņā viņa darbi ir nostrādāti līdz viņam vien izprotamai perfekcijai. Viņš ir viens no māksliniekiem, kuru darbi skatītājā izraisa sajūtu, ka tās nemaz nav gleznas. Pats gan viņš nerimstoši stāsta, ka ikvienā viņa darbā esot arī kādas gleznieciskas kļūdas. Parasti viņam nepietiek vietas, lai izstāstītu stāstu vienā gleznas taisnstūrī, tādēļ viņš veido stāstus, kuri atgādina komiksus. Galvenā loma tajos parasti ir pašam Kaido Olem vai kādam no viņa alter ego. Sižetiski tajos visbiežāk notiek kaut kāda spēkošanās – ar sevi pašu, ar saviem alter ego, “bumbgalvjiem”, ar savu sievu, ar negaidītiem uzbrucējiem sērkociņu formā, ar citiem mākslas darbiem, ar jautājuma zīmi, kas virs viņa galvas aug ar katru gleznu aizvien lielāka un beigu beigās sprāgst.

Kādu laiku viņš strādāja Igaunijas Mākslas akadēmijā par pasniedzēju un stāstīja studentiem par četriem glezniecības principiem, kuri vienlīdz labi raksturo gan viņa mākslu, gan viņu pašu: “1. Gleznu var sadalīt pamatelementos un tad salikt atkal kopā pēc vēlēšanās, un liela daļa elementu, visticamāk, izrādīsies lieka. 2. Mēģiniet salīdzināt savus darbus ar dzīvi, kas norisinās jums apkārt, lai redzētu, vai starp tiem ir kāda saikne. 3. Pierodiet pazīt brīvās domas un radošā gara nāvīgos ienaidniekus: kārtību, rutīnu, monotonumu, mehāniskumu, ierobežotību, precizitāti utt. 4. Visā, ko darāt, nezaudējiet humora izjūtu, pat ja te nepavisam nav nekā smieklīga.”

Līna Birzaka

Rīgas Laiks: Es ātri pārskrēju pāri jūsu tekstiem...

Kaido Ole: Manā vietnē?

RL: Gan vietnē, gan divās grāmatās, kuras nopirku. Bet ātrums nepalīdz sapratnei. Nu, pārskrēju – bet kam īsti es pārskrēju? Par to lielas skaidrības nav. Tāpēc pamēģināsim nonākt pie kaut kā tāda, kas būtu saprotams arī citiem.

Ole: Lai iet.

RL: Es liktu priekšā veidot šo sarunu kā trijstūri, kura viens stūris būtu māksla, otrs – dzīve, bet trešais – doma. Šajā trijstūrī tad arī pamēģināsim uztaustīt kādu jēgu.

Ole: Jā, izklausās saprātīgi.

RL: Labi. Kura no šīm trim minētajām lietām – māksla, dzīve un doma – jums ir vissvarīgākā? Citiem vārdiem, kuras no šīm trim lietām dēļ jūs būtu gatavs mirt?

Ole: Nu, jāmirst jau būs šā vai tā, tāpēc... Pēdējos gados, starp citu, es diezgan daudz esmu domājis par nāvi, un manu sievu tas tracina, jo viņai bija vēzis, un viņa nevar ciest, ka es runāju par nāvi, jo ko gan es par to varu zināt. Tagad viņai viss ir labi, bet viņa ir jutusi nāves tuvumu un ko tā nozīmē; man tā vairāk ir tāda teorētiska zināšana – ka pēkšņi kāds tuvs cilvēks var aiziet. Tāpēc, ja jūs jautājat, kā dēļ es būtu gatavs mirt... Droši vien ne mākslas dēļ. Ne mākslas. Domas vai dzīves dēļ, bet varbūt... Jā, pēdējos gados es kaut kā esmu ieciklējies uz nāves tēmu. Manai mammai ir 91 gads, un reizēm es sev jautāju, par ko viņa domā. Viņa dzīvo viena diezgan lielā mājā, laika viņai ir papilnam, tātad droši vien viņa domā par nāvi, jo par ko gan citu viņas gados cilvēks var domāt?

RL: Var domāt par pagātni.

Ole: Pat ja viņa domā par pagātni, viņai vienalga jārēķinās ar to, ka dzīve tūlīt būs galā un nekādas pagātnes vairs nebūs. Es gan neesmu drošs, ka viņa tiešām domā par nāvi. Cilvēkiem nepatīk par to domāt. Turpretim es domāju, jo mani ļoti interesē, ar ko lietas beidzas; sākums mani ne pārāk interesē – vienalga, vai tas būtu sarunas sākums vai mākslas darba radīšanas sākums. Jo sākumā tev var būt visādi plāni, bet beigās izrādās, ka tajā procesā tu neko daudz nekontrolē: beigās vienmēr iznāk kaut kas cits, un tas ir visai pamācoši. Un nāve, protams, ir galējās beigas, visbeidzamākās.

RL: Vai domāšana par nāvi ir kaut ko izmainījusi tajā, kā jūs izjūtat un saprotat dzīvi un mākslu?

Ole: Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt ar gatavu sarakstu, bet tas nenozīmē, ka tā neko nav izmainījusi. Man šķiet, ka daudz kas pamainījies sīkās lietās, bet tas nozīmē, ka galu galā izmainījies ir viss. Es jūtu, ka pa šiem pēdējiem 5–10 gadiem esmu kļuvis pieaugušāks. Šķiet, ka pusaudža vecums man beidzās tikai pirms gadiem 10, kad man bija jau ap 45. Pirms tam likās, ka manā vietā visu izlems kāds cits – kā skolā, kur tev saka: dari šo, dari to... Tagad es pats esmu sev priekšnieks un jūtu, ka pa īstam piedalos dzīvē, un tas attiecas uz visām dzīves jomām. Nav īpašas starpības, vai es kaut ko mājās strādāju vai gleznoju, vai eju uz veikalu pēc piena un maizes. Tā vienkārši ir sajūta, ka esmu dzīvs, tieši es, un tagad es eju uz veikalu, bet rīt iešu uz savu darbnīcu vai varbūt sēdēšu un skatīšos laukā pa logu – tas viss ir viens un tas pats. Tā vienkārši ir tāda absolūta klātbūtne katrā laika momentā, visur...

RL: Tātad jūs praktizējat, kopjat šo pastāvīgo sevis klātbūtnes apziņu?

Ole: Nē, es to nesauktu par mērķtiecīgu praktizēšanu; es vienkārši jūtu, ka tas notiek – ka es eksistēju kaut kādā dziļākā nozīmē. Pat ja piedzīvotu krahu kā mākslinieks, es varētu mierīgi turpināt dzīvot, jo manī ir arī vēl citas aizsargātas zonas. Un ir tā, ka es kaut ko daru arī tad, kad neko nedaru. Kad esi jauns, domā: “Kaut ko paveikšu, un tad viss būs pa īstam” vai: “Kļūšu bagāts, un tad gan viss būs pa īstam.” Bet tagad es jūtu, ka viss jau tāpat ir pa īstam, un nauda – šodien tā ir, rīt tās var nebūt, šīm sīkajām detaļām vairs nav tik lielas nozīmes.

RL: Vai šo klātbūtnes apziņu, sajūtu, ka viss ir pa īstam, iespaidojušas jūsu domas par nāvi? Vai arī tā radās kā tiešs šo pārdomu rezultāts?

Ole: Grūti sevi šādā veidā analizēt, bet domāju, ka gan viens, gan otrs. Kad man bija 20 vai 30, es nedomāju par nāvi, jo ballītes sākumā nekad nedomā par to, kā tā beigsies: tā ir tikko sākusies, varbūt tā ilgs mūžīgi! Bet 40–50 gadu vecumā es jau sāku vairāk domāt par beigām.

RL: Ir tāds tradicionāls uzskats, ka nāvi nav iespējams iedomāties – neviens nevar iedomāties sevi mirušu. Cik lielā mērā jums nāve ir iedomājama? Domājama?

Ole: Kad mēs runājam par šīm lietām, tad parasti sarunas priekšmets ir: kas notiek pēc tam? Vai ir kāda pēcnāves dzīve? Bet man...

RL: Ne obligāti.

Ole: Jā, bet es, kad ir runa par nāvi, domāju tieši par tām pēdējām minūtēm vai sekundēm. Tai ir jābūt ļoti īpašai sajūtai, un reizi vai divas tai esmu pietuvojies pavisam tuvu. Pirms aizmigšanas es gulēju gultā un sāku domāt par tiem pēdējiem brīžiem: kādi tie būs? Iedomājos tādu tradicionālu ainu, ka guļu gultā, ap mani stāv bērni un mazbērni un es kaut ko varu vēl pateikt, bet neko daudz. Es tik ļoti iejutos šajā situācijā, ka mani patiešām pārņēma tāda dīvaina, spēcīga sajūta – ka viss, šīs ir beigas, tālāk jau būs kaut kas pavisam cits. Lūk, pēdējās sekundes: 5, 4, 3, 2, 1 – bummm! Es biju nosvīdis slapjš. Neticama sajūta. (Smejas.)