Klimata krīze apziņā

Mūsu padoms politiskajiem līderiem: zinātnei jācenšas panākt ievērojami labāku izpratni par klimata sistēmu, savukārt politikā galvenā uzmanība jāpievērš tam, lai klimatam kaitētu pēc iespējas mazāk, par prioritāti nosakot adaptācijas (jeb piemērošanās klimata pārmaiņām) stratēģijas, kas balstītas uz pārbaudītām un pieejamām tehnoloģijām.

“Klimata krīzes nav”: 500 zinātnieku un profesionāļu vēstule

“500 zinātnieku un profesionāļu vēstule”, kas bija adresēta ANO, 2019. gada rudenī ieguva plašu atspoguļojumu labējos portālos, piemēram, Breitbart. Vēstules mērķis bija pirms decembrī paredzētās klimata konferences Madridē radīt iespaidu, ka klimata pārmaiņas zinātnieku vidū joprojām ir neskaidrs jautājums. Varbūt vajadzētu pārbaudīt, cik no vēstules parakstītājiem ir zinātnieki, cik no tiem ir pensionēti, cik no viņiem ir ko publicējuši recenzētos žurnālos tieši klimata jomā. Pameklējot pēc atslēgas vārdiem, internetā var redzēt, ka šāda pārbaude daudzkārt īstenota; var atrast arī negatīvus tādu zinātnieku populāri zinātniskus komentārus par faktu neatbilstību īstenībai, kuriem atbilstošas publikācijas savukārt ir. Populāri zinātniskus tāpēc, ka zinātnes līmenī diskusija jau sen vairs nenotiek un arī jaunu zinātnisku faktu vēstulē nebija.

Var norādīt arī, ka līdzšinējie globālie klimata modeļi, kas prognozē temperatūras celšanos, bijuši diezgan precīzi. Patiesībā jau pati pirmā kvantitatīvā analīze par CO₂ koncentrācijas atmosfērā saistību ar globālo temperatūru, ko 1896. gadā publicēja zviedru zinātnieks Svante Arrēniuss, nemaz tik ļoti neatšķiras no mūsdienu aprēķiniem, ja neņem vērā, ka cilvēka radīto CO₂ pieaugumu par 50% pētnieks prognozēja 3000 gadu laikā, bet mēs jau tagad esam tuvu šim līmenim.

Ja lasītājam rodas vēlme populārzinātniskā līmenī iepazīties ar faktiem par klimata pārmaiņām, es varu rekomendēt ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (National Aeronautics and Space Administration, NASA) vietni klimata jomā.Nē, tur nebūs atspoguļots ASV prezidenta Donalda Trampa viedoklis. Portālā pieejams grafiski uzskatāms klimata problēmu apraksts, kas būs saprotams arī lasītājam bez priekšzināšanām. Tomēr lasītājam vēlme tajā ieskatīties diez vai radīsies, jo viņam par klimata problēmu visdrīzāk jau ir savs skaidrs viedoklis, turklāt var atrast, ka Nobela prēmijas laureāts saka to pašu. Kurš Nobela prēmijas laureāts? Tas piemeklējams atkarībā no uzskatiem. Mūsdienās ir aizvien vairāk pētījumu, kuros uzrādīts, ka uzskati par klimatu saistās ar citiem politiskajiem, ekonomiskajiem un reliģiskajiem viedokļiem, par sociālo tīklu burbuļu veidošanās mehānismiem un to ietekmi uz grupas uzskatiem, par cilvēka dabisko vēlmi uzturēt savas izvēlētās liberālās vai konservatīvās grupas identitāti. Tas nozīmē, ka racionāli argumenti un fakti darbojas vāji. Pirmais klimata krīzes līmenis atrodas sabiedrības apziņā.

Taču atgriezīsimies pie citētās vēstules.

Vai ir tā, ka klimata izmaiņu dēļ ekstrēmo dabas parādību nemaz nekļūst vairāk, kā piemin vēstules autori? Jāatzīst, ka visaptverošu pētījumu nav daudz, kaut arī pieauguma tendences var atrast, tomēr nav pareizi kādu konkrētu karstuma vilni vai viesuļvētru nosaukt par klimata pārmaiņu sekām. Klimata pārmaiņas palielina šādu notikumu varbūtību, un tam ir korelācija ar temperatūras pieaugumu, bet atsevišķais notikums varētu gadīties arī bez klimata pārmaiņām.

CO₂ ir augu valsts barība, tāpēc tā pieaugums esot pat vēlams, norāda vēstules autori. Taisnība, taču augu valsts var tikai daļēji absorbēt pieaugošo CO₂ koncentrāciju. Jā, patiešām atsevišķās vietās var atrast arī pozitīvus efektus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, taču daudzviet jau tagad CO₂ pieaugums iedarbojas negatīvi. Tā koncentrācijai kāpjot vēl vairāk, pastāv risks, ka tropiskie meži pārveidosies par savannu un atmosfērā nonāks vēl vairāk CO₂. Šis ir viens no vairākiem zinātnieku pētītajiem klimata pārmaiņas pastiprinošiem atgriezeniskajiem efektiem, kas temperatūras pieaugumu var vēl vairāk paātrināt.

Varētu izcelt un atspēkot vēl vairākus apgalvojumus pamatojuma daļā, bet kopējais secinājums vēstulē nemaz nav tik nepareizs. Klimata problēma būs civilizācijas lielākā problēma nākamos gadu desmitus vai pat simtus. Tik ilgstošā laika periodā to nevarēs risināt ar krīzes vai ārkārtas stāvokļa vadības metodēm: tai jākļūst par pastāvīgu ilgtermiņa politiku, līdzsvarotu ar citām valstu prioritātēm, taču tā izmainīs ļoti daudzas sabiedrības dzīves sfēras. Eiropas Savienības līmenī šī pāreja principā jau ir sagatavota, ko visspilgtāk iezīmē nesen publicētais “Eiropas zaļais kurss”. Šajā virzienā strādā arī Ķīna, daudzas ASV pavalstis un globālās kompānijas, lai arī izmantojot mazliet atšķirīgas pieejas nekā Eiropā. Valstis un uzņēmumi, kuri ātrāk ņems vērā inovācijas un ekonomikas pārmaiņas, būs uzvarētāji globālajā konkurences cīņā.

Diemžēl politiskās un sociālās realitātes dēļ šī pāreja būs lēnāka, nekā to nosaka Parīzes klimata vienošanās mērķis – ierobežot globālās temperatūras pieaugumu būtiski zem 2 ^oC. Tāpēc lielāka nozīme būs piemērošanās pasākumiem – kā mazināt biežāku plūdu un karstuma viļņu sekas, kā reaģēt uz dzīvnieku un augu sugu dzīvotņu areālu maiņu u.c. –, uz ko norāda vēstules autori. Tāpat var piekrist, ka gan emisiju mazināšanas, gan piemērošanās ziņā jābalstās uz pārbaudītām un izmaksās efektīvām tehnoloģijām. Kaut arī zinātne, pretēji vēstules autoru viedoklim, jau šobrīd spēj samērā labi prognozēt daudzas klimata ietekmes, protams, ka pētījumi jāturpina, pie tam ne tikai klimatoloģijas, tai skaitā atgriezenisko efektu pētniecības, jomā, bet arī ekonomikas, tehnoloģiju un jau pieminēto sociālo zinātņu jomā. Tomēr, līdzīgi kā klimata problēma kopumā, arī atšķirīga klimata problemātikas uztvere būs ilgstoša. Tāpēc pareizāk būtu mazāk vērības pievērst vispārīgām ideoloģiskām diskusijām, vairāk – konkrētu problēmu risinājumiem. Ēkas būs jārenovē arī neatkarīgi no klimatiskajiem mērķiem; atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas jau ir kļuvušas izmaksu ziņā efektīvas un ļauj mazināt atkarību no fosilo energoresursu importa. Vairāk veloceliņu pilsētās vajadzēs no transporta plānošanas viedokļa, kā arī lai mazinātu gaisa piesārņojumu, uzlabotu sabiedrības veselību un sasniegtu vēl citus mērķus. Tāpēc diskusijai jābūt par labākajiem risinājumiem, investīciju pieejamību, par efektīvākiem tirgus mehānismiem, kā ieviest šīs tehnoloģijas. Proti, līdzšinējā pieredze rāda, ka, klimata krīzi izmantojot par argumentu, daudzviet tiek izveidotas pārsubsidētas un pat krāpnieciskas atbalsta shēmas atsevišķu politbiznesmeņu interesēs, kā tas Latvijā gadījās ar elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti jeb OIK. Lai tā nenotiktu, skeptiska pieeja var būt pat lietderīga.

Visbeidzot: kādēļ Latvijai būtu jābūt līderu vidū attieksmes maiņā pret klimata krīzi? Mums taču ir zaļa valsts, kopējā globālā ietekme niecīga, bez tam arī klimata modeļi rāda, ka, temperatūrai kāpjot, mēs nebūsim apdraudētāko teritoriju vidū. Papildus jau minētajiem argumentiem par globālo konkurētspēju un to, ka Eiropas Savienība jau tāpat noteikusi šādu politiku, būtiski, ka ģeopolitiski mēs jau tāpat dzīvojam diezgan apdraudētā vietā un pasaulē, kas neierobežos globālās klimata pārmaiņas, ģeopolitiskie riski tikai pieaugs. Taču galvenais jautājums ir, kādas preces un pakalpojumus – vēlams inovatīvus un ar augstu pievienoto vērtību – Latvijas uzņēmēji varēs tirgot mainīgajā pasaulē. Ja vēlaties, varat neticēt klimata pārmaiņām, bet jūsu pircēji tām visdrīzāk ticēs. Tas par uzņēmējiem, bet kaut ko jau mēs varam darīt ikviens – siltināt māju, vairāk braukt ar velosipēdu, iestādīt vairākus kokus: tas viss noderēs arī tad, ja jūs globālajām klimata pārmaiņām neticat.