Pieļāvuma valdzinājums: daiļliteratūras aizstāvībai

Vienmēr esmu apzinājusies, ka man ir neviendabīga personība. Ka man galvā maisās milzums pretrunīgu balsu. Bērnībā man par to bija kauns. Likās, ka citiem cilvēkiem ir stingra pašapziņa: viņi skaidri zina, kas viņi ir. Es tāda nebiju. Man neizdevās tikt vaļā no aizdomām, ka viss, kas ar mani saistīts, patiesībā ir mazticamu nejaušību virkne, tajā skaitā mana piedzimšana – nejaušība ar varbūtību 1 pret 400 triljoniem. Man šķita, ka pat mana ciešākā pārliecība, mani nesatricināmākie uzskati pavisam viegli varētu būt pilnīgi citādi, ja vien man būtu gadījies piedzimt kaimiņu ģimenē, citā gadsimtā, citā zemē, par cita Dieva bērnu. Manas domas mūžam klīda pa nepazīstamām takām.

Teiksim, tāds konkrēts piemērs: ja mūsu pakistāņu kaimiņu meita zīmēja man uz rokām hennas rakstus – viņai patika uz manis vingrināties –, es jau pēc brīža sāku iztēloties, ka esmu viņas māsa. Iedomājos, kā būtu, ja es dzīvotu kopā ar Asmu, zinātu un justu lietas, ko zināja un juta viņa. Taisnību sakot, man reti gadījās ieiet draugu mājās, neiztēlojoties, kā būtu no turienes nekad neaiziet. Proti, kā būtu, ja es būtu poliete, ganiete, īriete vai bengāliete, bagātāka vai trūcīgāka, ja es skaitītu viņu lūgšanas vai man būtu tādi politiskie uzskati kā viņiem. Savā vuajerismā es nediskriminēju nevienu. Es gribēju zināt, kā būtu būt jebkuram. Kad ciemojos pie sava dievbijīgā tēvoča Rikija un pienāca brīdis, kad visiem, kas sēdēja pie galda, bija jānoliec galva, jāaizver acis un jāpateicas Dievam par jamaikiešu zivi marinādē, man nebija ne mazāko grūtību sev iestāstīt, ka arī es esmu Jehovas lieciniece. Iztēlē redzēju, kā aizbraucu no tālās salas, ierodos saltajā Anglijā, drebinoties un krampjaini ķeroties pie rokas mātei, kura šajā mazliet dīvainajā izdomātajā versijā bija mana vecākā māsa.

Es neapgalvoju, ka iztēlojos to visu pareizi, bet tikai, ka vēlēšanās iztēloties bija nepārvarama. Un to pašu, ko dzīvē, es darīju, arī lasot grāmatas. Es tajās dzīvoju un jutu, kā tās dzīvo manī. Jutu, ka esmu Džeina Eira un Sīlija, un Bisvasa kungs, un Deivids Koperfīlds. Manas un grāmatu varoņu autobiogrāfiskās koordinātas reti sakrita. Man nav bijis draudzenes, kas nomirusi ar diloni, mani nav izvarojis tēvs, neesmu dzīvojusi Trinidadā vai dziļi Amerikas dienvidos, vai 19. gadsimtā. Bet esmu bijusi skumja un apjukusi, reizēm izmisusi, bieži neizpratnē par to, kas notiek. Ar šiem trauslajiem emocionālajiem pavedieniem pietika, lai es justu kopā ar iedomātajiem svešiniekiem – kopā ar viņiem, viņu vietā, līdzās viņiem un caur viņiem, smeļoties pati no saviem pārdzīvojumiem, kuri, lai arī necili salīdzinājumā ar daiļliteratūras dižajām drāmām, tomēr bija kaut kādā mērā tām radniecīgi, kā jau visas cilvēciskās jūtas. Grāmatu varoņu balsis pievienojās lielajam balsu jūklim manā galvā, padarot manu priekšstatu par “pašas balsi” jo neskaidrāku. Vai varbūt labāk būtu sacīt: nekad neesmu uzskatījusi, ka man vispār ir kāda sava balss, pilnībā atsevišķa no tām daudzajām, kuras es ik dienas dzirdu, lasu un uzņemu sevī.

Šīs pretrunīgās bērnības gados uz mani spēcīgu iespaidu atstāja kāda sena karikatūra. Tajā savu neskaitāmo varoņu ielenkumā attēlots Čārlzs Dikenss, kurš izskatījās pēc visīstākā omulības iemiesojuma. Man šis zīmējums likās mierinošs. Dikenss neizskatījās ne noraizējies, ne nokaunējies. Nelikās, ka viņu māktu bažas par iespējamu šizofrēniju vai kāda cita veida patoloģiju. Šim viņa stāvoklim bija vārds: rakstnieks. Un jau gluži maigā vecumā tas kļuva arī par manu aizbildinājumu. Nu jau daudzus gadus, klejojot pa romānu lappusēm, “es” esmu bijusi pieaugusi un bērns, vīrietis un sieviete, melna, brūna un balta, homo- un heteroseksuāla, smieklīga un traģiska, liberāla un konservatīva, reliģioza un bezdieve – nemaz nerunājot par to, ka gan dzīva, gan mirusi. Katrai balsij, kas manī dzīvo, bijusi iespēja izteikties, un, lai gan man nekad nav izdevies izbaudīt tādu apmierinātību, kādu toreiz saskatīju Dikensa karikatūrā – tā jau arī droši vien ir tikai izdomājums –, laika gaitā esmu centusies mazāk kaunēties par savu uzmācīgo aizraušanos ar svešām dzīvēm un par neskaitāmajām balsīm galvā. Brīžos, kad atkal uzmācas vecais riebums pret sevi, es mēģinu atsaukt prātā to pašu karikatūru līdz ar krietni apvazātajām Volta Vitmena rindām:

Vai esmu pretrunā ar sevi?

Lieliski, tad esmu pretrunā ar sevi.

(Es esmu liels, es sevī ietveru ļaužu pūļus.)

Es pilnīgi noteikti neesmu pirmā rakstniece, kas izvilkusi dienasgaismā šīs vecās Vitmena rindas, lai ar tām mēģinātu aizstāvēt mūsu neaizstāvamo mākslu. Un nebūtu pārāk grūti brašā solī doties vēl tālāk un uzrakstīt triumfālisma garā ieturētu aizstāvības runu, bez žēlastības izsmejot tos, kuri ar aizdomām raugās uz pašu daiļliteratūras praksi, – tā tipa lasītājus, kuri ir neizpratnē, kā vīrietis varēja sarakstīt “Annu Kareņinu”, kāpēc Zora Nīla Hērstone reiz sarakstīja grāmatu, kurā nebija neviena melnādaina varoņa, vai kāpēc Patrīcija Haismita, būdama homoseksuāla sieviete, tik daudz laika pavadījusi, iztēlojoties sevi kā (pēc visa spriežot) heteroseksuālu balto vīrieti, uzvārdā Riplijs. Taču savu prozu es nerakstu triumfālisma garā, un šādi es to nevaru arī aizstāvēt. Turklāt kāda pilnīgi pretēji noskaņota balss manī iebilst, ka Vitmena rindās jaušama diezgan liela pretenzija. Pūļu ietveršana šodien jau izklausās pēc kolonizācijas akta. Kas ir šis Vitmens, un ko viņš vispār iedomājas – kas tā par ietveršanu? Lai Vitmens runā savā vārdā, es varu runāt pati savā, sirsnīgi pateicos. Kā Vitmens – baltais, gejs, amerikānis – varētu sevī ietvert, teiksim, melnādainu poliseksuālu britu meiteni vai nebināru palestīnieti, vai baptistu republikāni no Atlantas? Kā Vitmens, kurš nomira 1892. gadā, varētu sevī ietvert mūs (vai pat vienkārši zināt kaut ko konkrētu par jebkuru no mums), kuri esam dzīvi šai vētrainajā 2019. gadā?