Irina Levontina "Par ko ir runa?"

Irina Levontina

Par ko ir runa?

Maskava: Corpus, 2016

Lingvistes krājumā, kur apkopotas iepriekš publicētas esejas, var viņas acīm un ausīm pavērot reālus notikumus krievu valodas vidē. Protams, mums arī ir bijis lasāms pa kādam beletristiskam “lauka pētījumam”, kuru izraisa saskare ar latviešu valodas laukā pamanītām parādībām un personiska reakcija uz tām (kaut vai kolēģu Šlāpina un Tīrona izpildījumā), bet šajā krievu gadījumā vērojums ir ilgāks, plašāks un sistemātiskāks. Nu, un arī tāds jūsmīgāks. Man, starp citu, ir kļuvis grūti sekot līdzi, teiksim, televīzijas kanāla Дождь ātrrunai, tad es izjūtu, ka viņi tagad runā citādi, es to īsti nesaprotu. Neteiksim, ka šajā ziņā tieši palīdzētu Levontinas valodnieciskā publicistika, bet viņu interesē izmaiņas, ienākošais un aizejošais, piemēram, viņa pievēršas Bolotnajas laukuma politiskajā atmosfērā “verdošajām” valodas kustībām, un vispār visi šie vērojumi ietiecas sociālpsiholoģijas, politikas, ekonomikas u.c. sfērās, kurās valodas mainībai, protams, kājas aug, – tomēr cienot valodas pašpietiekamību un pašnoteikšanos. Beigās viens politisks stāstiņš par nodevīgo valodu no esejas “Jautājums uz ribas”. Ietvju apmales Pēterburgā un vēl dažās Krievijas pilsētās tiekot dēvētas par поребрик, tas ir, “apribe”. Lai saprastu, palasījos paskaidrojumus, ka faktiski tas sākumā attiecināts tikai uz tādām apmalēm, “uz kurām var paklupt no abām pusēm”, turpretī tās, “uz kurām var paklupt no vienas puses”, sauktas franciskajā vārdā бордюр, taču Pēterburgā visas apmales iegājies saukt par apribēm. Nu un? Nu, ja to zina, tad, paskatoties video, kur Donbasa pilsētā Kramatorskā kāds no tiem separātistu kaujiniekiem, kuri nu nekādā gadījumā nav no Krievijas, sauc: “На поребрик отойдите!” (“Atkāpieties līdz apmalei!”), var konkrēti noteikt, no kuras pilsētas viņš nu nekādā gadījumā nav: no Sanktpēterburgas.