Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Klāss Vāvere
Šūpuļdziesmas pieaugušajiem
Rīga: Mansards, 2016
Neviens mūs nebrīdināja. Tas ir, nē, mēs taču bijām dzirdējuši, ka vecums nenāk viens. Vecums nāk arī ar tādu dzīves pieredzi, kas dod tiesības pārstāt izlikties un sākt darīt vienkāršas lietas. Klāsa Vāveres dzīvē acīmredzot bija pienācis brīdis, kad ne tikai bez izlikšanās un liekas kautrības, bet arī bez liekas epatāžas kļuva iespējams izdot bezformāta grāmatu, kas neiekļaujas nekādos priekšstatos par to, ko iespējams darīt ar populāro mūziku. No vienas puses, tas ir noteiktu, dzīves laikā iepazītu un acīmredzot iemīlētu dziesmu saraksts, taču tādu izdot sabiedriskai lietošanai būtu pavisam dīvaini. Pietiktu ar tiešsaistes straumēšanas sistēmā izveidotu plejlisti. Pievienot informatīvus paskaidrojumus mūsu dienās arī jau ir lieki – katrs taču var iegūglēt. Klāss ir pievienojis aprautus domu fragmentus, īpaši neiegrožojot sevi ne formas, ne satura ziņā. Daži ir garāki, daži pavisam lakoniski, taču nerodas noturīgas asociācijas, kas liktu tos nosaukt par haikām, esejām, poēmām, atmiņām, pat par piezīmēm uz skaņuplašu apvalku malām īsti ne. Nav saprotams arī, kā autoram izdevies apiet redaktoru un izdevēju pragmatisma filtru, kas grāmatā iekļautajam tekstam piešķirtu jelkādu nosacītību vai iegrožotu kaut cik zināmās klišejās. Šī neskaidrība un noslēpumainība arī ir grāmatas lielākais trumpis, un cerams, ka nekādas intervijas vai recenzijas to nenojauks.
P.S. Zīmīgi arī tas, ka, pabeidzis šo aprakstiņu, es to automātiski saglabāju ar nosaukumu “RL klausās”.