Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kristians Bangs Foss
Nāve brauc ar audi
Rīga: Mansards, 2018
Uz grāmatu ar tādu nosaukumu tu vienmēr skaties ar aizdomām – vai tikai nav krimināltrilleris. Tu ilgi nevari sadūšoties grāmatu atšķirt, vienīgais, kas iedrošina, ir samērā nelielais lappušu skaits. Pārsteigums jau no pirmajām rindkopām ir milzīgs: tevi pārņem silta un nomierinoša sajūta, kas atsauc atmiņā to brīnišķīgo atklājumu, ko pirms vairākiem gadiem izdarīja Ērlenns Lū ar savu “Naivi. Super”. Tam ir kaut kāds sakars ar valodu, bet tu īsti nespēj to formulēt; teikt, ka šī grāmata ir uzrakstīta kādā īpašā valodā, ne tikai būtu krietni pārspīlēti, bet arī novestu pie pārpratuma, jo ar īpašu valodu literatūrā parasti saprot kādu izsmalcinātu stilu, bagātu vārdu krājumu un operēšanu ar dažādiem leksikas elementiem, te turpretim ir tieši ļoti vienkārša valoda, pat ne sarunvaloda, valoda, kādā mēs domājam ikdienā, mūsu iekšējā, viegli uztveramā valoda. Fosam ir izdevies stāstīt par dramatiskiem un pat skarbiem pelēkās ikdienas notikumiem tieši tā, kā tie ar mums notiek mūsu galvā, nevis tad, kad cenšamies runāt ar kādu ārēju publiku un atdarināt filmās un romānos pieredzēto eksaltēto izteikšanās manieri. Un tāda valoda var pastāstīt daudz vairāk – ne tikai par notikušo, bet mazliet arī par būtisko.