Nikolajs Bogomolovs "Krievu 20. gadsimta sākuma literatūra un okultisms"

Nikolajs Bogomolovs

Krievu 20. gadsimta sākuma literatūra un okultisms

Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 1999

20. gadsimta sākumā ar okultismu aizrāvās visi garlaikotās vidusšķiras pārstāvji: aiziet uz garu izsaukšanas seansu vai pazīlēt kristāla bumbā bija normāls brīvā laika pavadīšanas veids, no kā neviens īpaši nekaunējās. Taču noteiktos radošās inteliģences slāņos pieskaršanās noslēpumainajam un pārpasaulīgajam ieguva īpašu jēgu: tā ļāva apzināties savu izredzētību un piederību pie slēgta ezoteriska loka. Nav brīnums, ka atsevišķas mākslinieku un literātu apvienības, kādu tobrīd nebija mazums, centās vairot kopības sajūtu ar slepenu un nepubliskojamu okultu zināšanu palīdzību. Atšķetināt šīs trauslās un netveramās saites Krievijas literatūrā ir grūts un aizraujošs darbs, ko uzņēmies filologs un literatūrzinātnieks Nikolajs Bogomolovs, filozofijas vēsturnieka Alekseja Bogomolova dēls. Ko lasīja Nikolajs Gumiļovs, ar ko īsti nodarbojās Vjačeslava Ivanova literātu pulciņš viņa “Torņa” sapulcēs, kādi okulti motīvi ieslēpti Mihaila Kuzmina dzejā, vai Valerijs Brjusovs nodarbojās ar spiritismu? Kas bija noslēpumainās dzejnieku mūzas Anna Minclova, Ņina Rudņikova-Isikula? Vai okultās mācības un spiritiskās prakses bija tikai modes kliedziens vai arī nopietni ietekmēja modernisma literatūras attīstību Krievijā? To var lasīt kā aizraujošu piedzīvojumu romānu, kurā reāli fakti savijušies ar nekad nepierādāmām nojausmām.