Paskāls Merižo "Žans Renuārs"

Paskāls Merižo

Žans Renuārs

Maskava: Rosebud, 2021

“814. 814 lappuses miera un dzīves veida, kas kopš 24. februāra zaudējis savu pievilcību. Bet tagad es rakstu par laiku, kad biezās Renuāra biogrāfijas lasīšana ļāva man pārcelties viena ļoti simpātiska kunga pasaulē, kurai ar karu bija kopīga vienīgi Pirmajā ievainotā režisora kāja un dēla piedalīšanās Otrajā, ASV karaspēka pusē. Nu, ja neskaita filmu “Lielā ilūzija”. Biezā grāmata ir pilna jaukām detaļām, tā teikt, katrai gaumei, bet mani visvairāk piesaistīja krāšņā laika mežģīņotā leksika. Par Renuāra 1. sievu viņi rakstīja tā: “Uz melnā Marseļas zaņķa fona viņas savādais, dziļais, palsais skatiens līdzinājās logam, kas atvērts uz bezgalību.” Klausieties, tas ir stils! Tas var dzimt tikai cita veida publikā, kura šķiet izkāpusi no Renuāra “Spēles noteikumiem”, kur viņš pats nospēlēja galveno (starp citu, lieko) varoni. Tur lēdija Abdija var dot neaizmirstamo raksturojumu savai sāncensei: “Viņa ir tik vulgāra, ka nevar pat pateikt “ejiet dirst”, nekļūstot rupja.” Vai kur Anna Manjāni, uzzinājusi par Ingrīdas Bergmanes ierašanos Itālijā, publiski paziņo, ka “sašķaidīs pār viņas galvu visus spageti šķīvjus Romā”. Un es speciāli nerakstu par Renuāru un kino, bet tikai to, ko angliski mēdz saukt par trivia, lai gan nevaru nociesties, neatsaucies uz kādu franču režisoru, kurš tā mīlēja kino, ka sešu gadu vecumā uz jautājumu, par ko viņš gribētu kļūt, atbildēja: “Es gribētu kļūt par Dievu, lai varētu iet uz kino par brīvu.”