Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pols Rikērs
Par tulkošanu
Parīze: Bayard, 2004
Atzīstos – par šo jauko grāmatiņu, kur apkopotas trīs mūža nogalē radušās ievērojamā filozofa esejas, uzzināju no filmas “Pazudusī meita”. Galvenā varone Leda Karuso, kuru spēlē Olīvija Kolmane, ir atzīta profesore un tulkotāja, kas filmas sākumā piemin šos Rikēra tekstus. Pavadot atvaļinājumu Grieķijā, Leda sāk uzvesties, maigi izsakoties, dīvaini un galu galā par to saņem cepures adatas dūrienu vēderā. Ar Rikēru un tulkošanu sižetam it kā nav nekāda sakara, ja nu vienīgi to nesaskata varones nespējā saprast – tulkot – pašai savu rīcību vai, nu jau ļaujoties metaforiskiem ekscesiem, apsēstībā ar citu “meitu” (tulkojumu?), pametot novārtā savējo (iespējami oriģinālo tekstu?). Nē, tas ir par traku! Skaidrs, ka Rikēra pieminēšana ir nejauša, taču esmu priecīga, ka šī nejaušība noveda mani pie teksta, kur apcerēta tulkošanas problemātika, par vienu no izejas punktiem izraugoties Stainera grāmatā “Pēc Bābeles” izvirzīto tēzi, ka “jebkura saprašana ir tulkošana” (pēc Rikēra domām, tā ir pārlieku izplūdusi), bet par otru – ka tulkošana ir vienkārša verbāla vēstījuma “pārcelšana” citā valodā (pārāk šauri). Rikērs lieku reizi atgādina, ka ideāls starpvalodu tulkojums nepastāv, iespējama tikai “ekvivalence bez identitātes”. Un, tā kā šī ekvivalence nekad nav absolūta, svarīgi darbi – Bībele, Homērs, Dante – tulkojami atkal un atkal, jo procesā varbūt atklājam kaut ko par mūsu pašu valodu un līdz ar to – paši par sevi.