Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Retrīts. Tibetas vientuļnieku pamācības
Ориенталия, 2018
Laikos, kad mums bieži vien piespiedu kārtā nākas aizmirst par savu agrāko dzīvi sabiedrībā un notikumu burzmā, prasmes ar jēgu izmantot nošķirtību un izolāciju kā garīgi pilnveidojošu praksi kļūst aizvien noderīgākas. Budisma tradīcijā nošķiršanās vientuļnieka alā vai kādā citā mītnē uz noteiktu periodu ir rūpīgi pētīta un kopta pašizziņas un meditācijas metode, kas mūsdienu pasaulē iekļauta plašākā un praktiski visās reliģijās sastopamā praksē, dēvētā par retrītu. Kristietībā to iedibinājis jezuītu ordeņa dibinātājs svētais Ignācijs no Lojolas 16. gadsimtā, bet tibetiešu budismā par vienu no agrākajiem retrīta pieredzes aprakstiem tiek uzskatīts Milarepas dzīvesstāsts no 12. gadsimta. Šajā grāmatā sakopoti dažādu žanru teksti – sākot no Milarepas dziesmiņas “Lai sapūst mana miesa, iepriecinot mušas. Lai manas iekšas izēd tārpi. Ja nomiršu es šajā retrītā, piepildīsies mans joga sapnis.” un beidzot ar visai detalizētu sesiju un rituālu aprakstu 19. gadsimta meistara Džamgona Kongtrula Lodro Taje rokasgrāmatā. Tā kā vientuļnieka dzīve nošķirtībā var būt visai skarba, daudz tiek runāts arī par askēzes pozitīvo devumu. “Sakarā ar pārtikas trūkumu un skarbajiem laikapstākļiem visa mana negatīvā karma un karmiskie parādi no iepriekšējām dzīvēm sāka nogatavoties manā ķermenī. Enerģētiskā balansa izjaukšanas dēļ mugura man sāpēja tā, it kā es būtu nomētāts akmeņiem... Sasniedzis pārliecinošu dzogčena realizāciju, es nejutu ne mazākās bažas par sevi, tieši otrādi, manī pamodās liela līdzcietība pret visiem, kas cieš no vecuma un slimībām,” 18. gadsimtā rakstīja Džigme Lingpa.