Robērs Bresons "Piezīmes par kinematogrāfu"

Robērs Bresons

Piezīmes par kinematogrāfu

Maskava: Rosebud, 2017

Esmu lasījis dažādu cilvēku piezīmes, taču nekad man nav bijis kā ar Robēru Bresonu: tas esmu es. Ne tajā nozīmē, ka es gribētu sevi pielīdzināt lieliskajam franču kinorežisoram, – nē; lasot viņa piezīmes, es pazīstu savas domas, bieži vēl neizdomātas. Tiesa gan, pa brīdim viņa piezīmes ir nedaudz par skaistu (pietrūkst tās nabadzības, kuras, kā šķiet Bresona citētajam Mocartam, pietrūkst dažiem no viņa paša lieliskajiem klavierkoncertiem). Es runāju, piemēram, par šo: “Vērojot kustību, pārņem prieks: zirgs, atlēts, putns.” Es tā vēl nevaru. Robēra Bresona piezīmes ir tāda kā tās īstenības skaidrošana, atskaidrošana, kurai vēl jārodas viņa filmā. “Padari redzamu to, ko bez tevis, iespējams, neviens nekad arī neieraudzīs. [..] Lai priekšmeti izskatās tā, it kā tie vēlētos atrasties tur, kur tie atrodas.” Bresons raksta, ka reiz, šķērsojot skvēru pie Notrdamas, viņš saticis vīrieti, kura acis bija ieraudzījušas kaut ko aiz viņa (Bresona) muguras, ko viņš nav varējis redzēt. “Ja es ieraudzītu jaunu sievieti ar bērnu, kuri skrien pie viņa,” raksta Bresons, “un vienlaikus viņa laimīgo seju, tas uz mani neatstātu tādu iespaidu, varbūt es pat vispār vīrieti nepamanītu.” Apmēram tā arī Bresons raksta: it kā aiz viņu lasošā muguras būtu tas, ko Bresons redz, bet lasošais – ne.