Jūlija numurā nav intervijas ar filozofu (gaidiet to augustā), taču tradicionālo jautājumu par dzīves jēgu savam sarunbiedram Džozefam Kampbelam uzdod žurnālists Bills Mojerss. Kampbela atbilde ir negaidīta, taču tīri intuitīvi uzreiz gribas viņam piekrist. Jēgas meklējumi, saka Kampbels, ir saistīti ar prātu, taču cilvēks meklē “noteiktu pieredzi, dzīvuma pieredzi, lai tas, ko mēs piedzīvojam tīri fiziski, rezonētu ar mūsu iekšējo esamību un iekšējo realitāti un lai tādējādi mēs sajustu, ka esam pa īstam dzīvi”. Citiem vārdiem, prāts meklē jēgu, bet kaut kas cits (sirds?) cenšas būt dzīvs. Problēma, protams, rodas brīdī, kad šo dzīvuma pieredzi mēģinām saprast, taču – vai ir vērts? Kam šāda pieredze ir (un gribas domāt, ka vairumam cilvēku ir – vismaz no tālā bērnības laika), nekādas definīcijas nav vajadzīgas. Ir sākusies vasara, un varbūt īstais laiks pārlasīt Reja Bredberija “Pieneņu vīnu”, kur divpadsmitgadīgais Duglass, guļot zālē, piedzīvo pēkšņu skurbinošu atklāsmi: “Es esmu dzīvs!” Vai Džeimsa Džoisa “Mākslinieka portretu jaunībā”, kur 4. nodaļas beigās Stīvens pieredz ekstātiska prieka vilni, sajūtot, kā viņa dvēsele, “piecēlusies no zēna gadu kapa, noraudama mirstamās drēbes”, lido “aizpasaules gaisā”. Vai H. D. Toro “Voldenu jeb Dzīvi mežā”, kur 2. nodaļā lasāma vesela oda rīta stundai, kas autorā modina vēlmi “likt dienai iemirdzēties” un padarīt savu dzīvi “to ilgu cienīgu, kas viņā pamostas gara visaugstākā pacēluma stundā”. Šos darbus minu tādēļ vien, ka tie ir lielā mērā autobiogrāfiski un, domājams, arī dzīvuma pieredzes apraksti tajos nav rauti no zila gaisa.

Džozefa Kampbela darbi latviski nav tulkoti, taču tie, kuri par viņu kaut ko zina, droši vien zina arī viņa spārnoto teicienu “Follow your bliss!” – “Seko savai laimei!”. Interpretējot Kampbelu, varētu teikt tā: “Seko savam prieka un laimes avotam, seko tam, kas liek tev justies dzīvam.” Spriežot pēc nedaudz klusinātās kaisles, ar kādu par zirnekļiem šajā numurā runā arahnologs Kirils Mihailovs, ir skaidrs, ka viņš seko Kampbela padomam. Nav ne mazāko šaubu, ka tāpat šim padomam seko arī pasaules dižākais mākslas darbu zaglis Stefans Breitvīzers, par kuru raksta Maikls Finkels. To pašu, šķiet, var teikt arī par ekstravaganto britu kinoproducentu Niku Pauelu – intervija ar viņu arī lasāma šī numura lappusēs. Vienīgais mulsinošais materiāls šajā dzīvi un dzīvīgumu apliecinošajā numurā ir Redžinas Rini raksts “Pēdējie mirstīgie”, kurā autore piedāvā nelielu prāta eksperimentu – iztēloties brīdi ne pārāk tālā nākotnē, kad cilvēka bioloģiskā nemirstība būs kļuvusi reāli iespējama. Kā jutīsies tie, kas par mata tiesu būs nokavējuši kuģi uz Nemirstīgo krastiem? Šis jautājums ved pie nākamā: vai nebeidzama dzīve ir tas, ko mēs patiešām vēlamies? Rini citētajām antīkā laikmeta filozofu atziņām par šo jautājumu es labprāt pievienotu arī šo, no Marka Aurēlija: “Dzīvo kaut trīs tūkstoš gadu, kaut trīsdesmit tūkstoš, tikai atceries, ka cilvēks nezaudē citu dzīvi kā vien to, kuru viņš dzīvo, un nedzīvo viņš citu dzīvi kā vien to, kuru zaudē.” (“Pašam sev”, 2.14) Ja saprotu pareizi – kuru viņš dzīvo (un zaudē) šajā brīdī, tagad. “Šeit un tagad,” teiktu Kampbels.