Pasaules dižākā mākslas zagļa noslēpumi

“Neraizējieties, kur atstāt auto,” saka mākslas zaglis. “Pietiks, ja tas būs kaut kur muzeja tuvumā.” Muzeju apzagšanā Stefanam Breitvīzeram līdzās nestāv tikpat kā neviens. Viņš ir viens no rosīgākajiem un veiksmīgākajiem mākslas darbu zagļiem cilvēces vēsturē. Ja viss izdarīts pareizi, viņa metode – muzejs tiek aptīrīts gaišā dienas laikā, bez vardarbības, veikli kā burvju trikā, reizēm pat sarga klātbūtnē – neparedz vajadzību diebt uz mašīnu, cik ātri kājas nes. Savukārt, ja kaut kas izdarīts nepareizi, automašīnas stāvvieta nav gluži tas, par ko jāuztraucas visvairāk.

Svarīgi ierasties ap pusdienlaiku, Breitvīzers uzsver. Apmeklētāju tad ir maz un telpu uzraugi pēc kārtas dodas paēst. Apģērbam jābūt elegantam no kurpēm līdz kreklam; žaketi ieteicams izvēlēties kādu izmēru par lielu, bet kabatā jānoglabā Šveices armijas nazis.

Pie kases izturieties draudzīgi. Nopērciet biļeti, sasveicinieties. Tiklīdz esat ienācis muzejā, ārkārtīgi svarīgi ir koncentrēties, Breitvīzers piemetina. Ievērojiet, kā virzās apmeklētāju plūsma, un iegaumējiet izejas. Saskaitiet sargus. Vai viņi sēž uz vietas vai apstaigā telpas? Sameklējiet novērošanas kameras un paskatieties, vai visām ir vadi: reizēm tās nav īstas.

Runājot par muzeja grīdu, ideālais segums ir čīkstošs vecs koks: tad Breitvīzers dzird soļus divas telpas tālāk, pat ja ir pagriezis muguru. Pats sliktākais variants ir paklājs. Šeit, Antverpenes Rūbensa muzejā, ir kaut kas pa vidu – marmors. Uz šo zādzību Breitvīzers ieradies kopā ar draudzeni un biežo ceļabiedreni Anni Katerīni Kleinklausu, kura ieņem vietu netālu no vienīgajām durvīm uz pirmā stāva izstāžu telpu un klusi nokāsējas, tiklīdz kāds tuvojas.

Muzejs ir māja, kurā dzīvojis dižais 17. gadsimta flāmu gleznotājs Pēters Pauls Rūbenss. Breitvīzeru neinteresē iespēja nozagt kādu Rūbensu; viņa gleznas mēdz būt pārāk lielas vai Breitvīzera gaumei pārāk klaji reliģiozas. No gandrīz visiem citiem mākslas zagļiem Breitvīzers atšķiras ar kādu īpatnību, kas, pēc paša domām, palīdz viņam būt tik izmanīgam: viņš zog tikai tos darbus, kas viņu emocionāli saviļņo. Un viņš apgalvo, ka tos nekad nepārdodot. Zagt mākslu naudas dēļ ir stulbums, saka Breitvīzers. Naudu var pelnīt, riskējot daudz mazāk. Taču zādzība mīlestības vārdā ir svētlaime – Breitvīzers to zina.

Un priekšmets, kas šobrīd atrodas viņa priekšā, ir īsts brīnums. Viņš to atklāja pirms divām nedēļām, atnācis apskatīt muzeju. Toreiz šo dārgumu neizdevās paņemt, taču tas uzzaigoja acu priekšā ik reizi, kad viņš mēģināja iemigt. Tāpēc viņš tagad atgriezies; viņam agrāk tā jau gadījies. Kārtīgi atpūsties neizdosies, kamēr šī manta nepiederēs viņam.

Tā ir Ādama un Ievas skulptūra, ko 1627. gadā ziloņkaulā izgrebis Rūbensa draugs Georgs Pētels; Breitvīzers saka, ka tā bijusi dāvana gleznotājam piecdesmitajā dzimšanas dienā. Tikai 25 centimetrus augstā, taču satriecoši smalki izstrādātā statuja ir īsts šedevrs. Abi pirmie cilvēki veras viens otrā pirms apskāviena brīža. Ievas mati vijīgi krīt pāri pleciem; čūska aptinusies ap koka stumbru abiem aiz muguras, bet vēl neaizkostais ābols mazliet ķecerīgā kārtā šoreiz ir Ādama rokā, tādā veidā pretēji Vecās Derības aprakstam norādot, ka cilvēka grēkā krišanā līdzvainīgs arī viņš. “Tas ir skaistākais, ko jebkad esmu redzējis,” saka Breitvīzers.

Ziloņkaula skulptūru sargā organiskā stikla kupols, kas piestiprināts pie biezas pamatnes uz antīka tualetes galdiņa. Breitvīzera pirmais uzdevums ir izvilkt abas skrūves, kas kupolu savieno ar pamatni. Kameru šajā telpā nav, un vienīgā eksponātu uzraudze klīst apkārt, pabāžot galvu tikai ik pēc dažām minūtēm.

Problēma, kā parasti, ir tūristi: viņu ir pārāk daudz, un viņi uzkavējas. Telpa ir pilna ar mākslas darbiem, ko Rūbenss sakrājis mūža laikā, tajā skaitā romiešu filozofu marmora bistes, terakotas Hērakla statuja un vesela rinda 17. gadsimta eļļas gleznu.

Te vajadzīga pacietība, taču drīz vien pienāk mirklis, kad Kleinklausa un Breitvīzers paliek vieni; viņš acumirklī atvāž sava Šveices armijas naža skrūvgriezi un ķeras klāt organiskā stikla kupolam. Breitvīzers ir neliela auguma vīrietis ar izspūrušu matu ērkuli un caururbjošām zilām acīm, kas, par spīti neuzkrītošajai uzvedībai, bieži izteiksmīgi uzdzirkstas. Viņš ir lokans un veikls un bieži savā darbā izmanto atlētismu un teatralitāti. Paiet kādas piecas sekundes, un Kleinklausa ieklepojas; viņš atsprāgst no ziloņkaula, acumirklī pārvēršoties par paviršu mākslas aplūkotāju.

Tas ir sākums. Viņš paspējis divas reizes pagriezt pirmo skrūvi. Katra situācija ir citāda; būtisku lomu spēlē improvizācija. Šādās dienas vidus zādzībās, kad nezināmo lielumu ir pārāk daudz, lai visu izlemtu jau iepriekš, stingri izstrādāts plāns vienkārši neder. Muzeja iepriekšējā apmeklējumā Breitvīzers izpētījis, kā Ādamu un Ievu apsargā, un pamanījis arī kādas ļoti parocīgas durvis; tās domātas sargiem, ved uz iekšpagalmu un, cik var spriest, nav pieslēgtas signalizācijai.

Turpmāko 10 minūšu laikā, strādājot ar pārtraukumiem, Breitvīzers izvelk pirmo skrūvi un noglabā to kabatā. Viņš nelieto cimdus, riskē atstāt pirkstu nospiedumus, toties nemazinās pirkstu veiklība. Otrā skrūve prasa tikpat daudz laika.

Tagad viņš ir gatavs. Sardze parādījusies jau trīs reizes, un katru reizi, kad viņa ielūkojas telpā, Breitvīzers un Kleinklausa atrodas citā vietā. Tomēr laiks, ko pieļaujams pavadīt šajā istabā, izsmelts. Tepat atrodas pulciņš citu apmeklētāju; visi izmanto audiogidus un cītīgi pēta kādu gleznu; Breitvīzers viņus atzīst par pietiekami nodarbinātiem.

Breitvīzers ar galvas mājienu dod zīmi draudzenei, un viņa izslīd no telpas; tad viņš noceļ organiskā stikla kupolu un uzmanīgi noliek to malā. Viņš paķer ziloņkaula figūru un aizbāž aiz bikšu jostas mugurpusē, sakārtojot plato žaketi tā, ka skulptūra ir pilnībā nosegta. Viņam tagad uz krustiem izveidojies neliels uzkumpums, taču jābūt ļoti acīgam, lai to vispār ievērotu.

Tad Breitvīzers dodas projām; viņa kustības ir pārdomātas, taču neliecina par acīmredzamu steigu. Viņš zina, ka zādzību pamanīs ļoti drīz. Organiskā stikla kupols palicis nocelts – nav nekādas vajadzības tērēt dārgās sekundes, noliekot to atpakaļ, – un sardze noteikti tūlīt izsludinās trauksmi. Viņš rēķinās ar to, ka tas tomēr nenotiks pietiekami strauji.

Muzejs iekārtots tā, ka no telpas ar ziloņkaula figūru apmeklētāji tiek vedināti doties uz otro stāvu, taču Breitvīzers iziet pa iepriekš nolūkotajām durvīm, šķērso iekšpagalmu, atgriežas pie galvenās ieejas un, pagājis garām kasei, iziet Antverpenes ielās. Pēc brīža ceļā uz auto, mazu Opel Tigra, viņam pievienojas Kleinklausa. Breitvīzers noglabā ziloņkaula statuju mašīnas bagāžniekā, un viņi lēni aizbrauc, apzinīgi apstājoties pie katras sarkanās gaismas uz ceļa, kas ved ārā no pilsētas.

Valstu robežu šķērsošana sagādā zināmus pārdzīvojumus, taču nav īpaši riskanta. No Beļģijas viņi dodas uz Luksemburgu, tad uz Vāciju un tālāk uz savām mājām Francijā; brauciens norit bez starpgadījumiem; viņi ir parasts jauns un stilīgs pāris, kas devies nelielā izpriecu braucienā. Ir 1997. gada februāra pirmā nedēļas nogale, un viņiem abiem ir tikai 25 gadi, taču Breitvīzers ar mākslas darbu zagšanu nodarbojies jau krietnu laiku.

Ceļojuma galapunkts ir pieticīga māja ar stāvu jumtu Austrumfrancijas industriālās pilsētas Miluzas plašumos. Ziloņkaula griezums gan ir miljons dolāru vērts, taču Breitvīzers ir tukšinieks. Viņam nav pastāvīga darba; kad viņš strādā, tad parasti par viesmīli. Viņa draudzene strādā slimnīcā par medmāsas palīdzi, un pāris dzīvo pie Breitvīzera mātes. Abiem ierādītā mājas daļa ir augšstāvā; tā ir jumta guļamistaba un neliela dzīvojamā telpa, ko Breitvīzers vienmēr tur aizslēgtu.

Tagad viņi atver durvis, saudzīgi turot rokās ziloņkaula figūru; šķiet, ka pāri viņu galvām aizbrāžas krāsu virpuļviesulis, un abi ienirst savā fantāziju pasaulē. Sienas nokārtas ar renesanses gleznām – portretiem, ainavām, klusajām dabām, alegorijām. Tur ir rosīgas zemnieku dzīves aina, ko gleznojis holandiešu meistars Adriāns van Ostade, idilliska pastorāle franču spīdekļa Fransuā Bušē izpildījumā, vācu ģēnija Albrehta Dīrera sikspārnis ar izplestiem spārniem. Krāšņais Lūkasa Krānaha Jaunākā gleznotais 16. gadsimta kāzu portrets ar līgavu pērlēm izšūtā tērpā varētu maksāt divreiz vairāk nekā visas Breitvīzera kvartāla ēkas, kopā ņemtas.

Guļamistabas centrā novietota grandioza gulta ar baldahīnu, zeltaina velūra un sarkana atlasa drapērijām; tai visapkārt mēbeles, nokrautas ar dažādiem dārgumiem. Sudraba kausi, sudraba paplātes, sudraba vāzes, sudraba bļodas. Zelta šņaucamās tabakas doze, kas reiz piederējusi Napoleonam. Bagātīgi ilustrēta lūgšanu grāmata no 15. gadsimta. Grezni rotāti kaujas ieroči un reti mūzikas instrumenti. Bronzas miniatūras un apzeltītas tējas tases. Emaljas, marmora, vara un misiņa šedevri. Pāra slepenais mājoklis zaigo zagto dārgumu mirdzumā. Breitvīzers to sauc par savu “Alibabas alu”.

Katru reizi, šeit ienākot, viņam aiz prieka noreibst galva. Šo stāvokli viņš pats apraksta kā sava veida estētisku ekstāzi. Breitvīzers izstiepjas gultā un pēta savas kolekcijas jauno eksponātu. Ziloņkaula Ādams un Ieva, ieradušies viņa alā pēc četru gadsimtu ceļojuma, šķiet tik satriecoši skaisti kā nekad. Viņu vieta tagad ir uz stūra galdiņa; tas ir pirmais, ko Breitvīzers ierauga, no rīta atvēris acis.

Turpmāko nedēļu, kamēr draudzene ir darbā, Breitvīzers pavada, staigājot pa vietējām bibliotēkām. Viņš izlasa visu, ko atrod par šo ziloņkaula darbu, tā autoru, viņa skolotājiem, viņa skolniekiem. Viņš rūpīgi visu pieraksta. Breitvīzers tā dara ar gandrīz visiem nozagtajiem mākslas darbiem – viņš tiem pieķeras. Atgriezies mājās, viņš rūpīgi tīra skulptūru ar ziepjūdeni un citronu; viņa īkšķis slīd pāri katram sīkākajam izcilnim, katrai rieviņai.

Taču ar to Breitvīzeram nepietiek. Nebūtu taisnīgi teikt, ka viņa jūtas pret ziloņkaula skulptūru būtu apdzisušas. Viņa sirdī gluži vienkārši pietiek vietas vēl kādai mīlestībai. Tāpēc viņš pēta mākslas žurnālus un izsoļu katalogus. Pavisam drīz sāksies Cīrihes mākslas mese. Ceļu uz Šveici Breitvīzers izplāno tā, lai taupības nolūkos izvairītos no maksas maģistrālēm, un nākamās sestdienas rītā viņi jau atkal ir ceļā.

Visu mūžu viņu spējuši savaldzināt nedzīvi priekšmeti. “Es tajos līdz ausīm iemīlos,” saka Breitvīzers. Pirms mākslas darbiem tās bija pastmarkas, monētas un vecas pastkartes, ko viņš pirka par savu kabatas naudu. Vēlāk – viduslaiku keramikas lauskas, ko varēja atrast arheoloģisko izrakumu tuvumā un dabūt par brīvu.

Breitvīzers saka: kad viņš iekāro kādu priekšmetu, tad sajūt tādu kā emocionālu spērienu, coup de coeur, burtiski – bliezienu pa sirdi. Ir lietas, kas viņam liek jūtu uzplūdā teju vai ģībt. “Kad es skatos uz kaut ko skaistu, tad vienkārši nespēju neapraudāties. Daudzi to nevar saprast, bet es birdinu asaras par nedzīvu objektu.”

Breitvīzera attiecības ar dzīvo pasauli sniegušas viņam krietni mazāk apmierinājuma. Bērnībā viņš tā īsti nespēja saprast savus vienaudžus, patiesībā jau vispār nevienu. Populāri vaļasprieki, teiksim, sports un videospēles, viņam likās mulsinoši. Viņam nekad nav bijis intereses par alkoholu vai narkotikām. Zēns ar lielāko prieku pavadīja dienu viens pats, klīstot pa muzejiem (vecāki viņu bieži tur aizveda un atstāja) vai apstaigājot arheoloģiskos izrakumus (viņa dzimtajā pusē tādu ir desmitiem), bet citu sabiedrībā viņš reizēm bija pārāk nesavaldīgs un viegli aizkaitināms.

Breitvīzers dzimis 1971. gadā Elzasā, Francijas ziemeļaustrumos, kur viņa ģimenei ir dziļas saknes. Viņš runā franciski un vāciski, nedaudz arī angliski. Viņa tēvs bija kādas firmas pārdošanas vadītājs Šveicē, turpat pie robežas, bet māte – medmāsa. Viņš ir vienīgais bērns. Lielāko daļu viņa jaunības ģimene bija pārtikusi un dzīvoja iespaidīgā mājā, kas pilna ar elegantām mēbelēm – Luija XV atzveltnes krēsliem no 18. gadsimta, ampīra galdiņiem no 19. gadsimta sākuma. Vecāki cerēja, ka dēls kļūs par juristu, taču pēc pāris gadiem universitātē viņš studijas pameta.

Pirmo reizi Breitvīzers muzeju apzaga drīz pēc ģimenes krīzes. Kad viņam bija 22 gadi (viņš vēl joprojām dzīvoja kopā ar māti un tēvu), ar pamatīgu skandālu pēkšņi izjuka vecāku laulība. Tēvs aizbrauca, paņemot līdzi visu, kas viņam piederēja, un Breitvīzers ar māti noslīdēja pa sociālajām kāpnēm krietni zemāk; viņi bija spiesti iekārtoties daudz mazākā mājā, bet antīko mēbeļu vietā iztikt ar IKEA.

Triecienu mīkstināja sieviete, ar kuru Breitvīzeru iepazīstināja kāds paziņa, tāds pats arheoloģijas mīļotājs kā viņš. Anne Katerīne Kleinklausa bija Breitvīzera gados un tikpat introverta, apveltīta ar radniecīgu zinātkāri un piedzīvojumu mīlestību. Viņai bija blēdīgs smaids un neatvairāms zēniski īss matu cirpums. Viņi vienlīdz kaismīgi mīlēja muzejus, ar sajūsmu izbaudot iespēju gremdēties skaistumā. Breitvīzers beidzot piedzīvoja coup de coeur, sastopot reālu dzīvu cilvēku. “Es viņu mīlēju no pirmās dienas,” viņš saka. Drīz pēc Breitvīzera tēva aizbraukšanas Kleinklausa ievācās viņu mājā.

Pagāja daži mēneši, un kādu dienu, pārim aplūkojot Tanas ciema vietējo muzeju, Breitvīzers pēkšņi pamanīja senu pistoli. Viņš atceras: pirmā doma bijusi, ka kaut kam tādam jau sen vajadzējis viņam piederēt. Breitvīzera tēvs krāja senus ieročus, taču, aizejot no ģimenes, kolekciju paņēma līdzi, nepapūloties atstāt dēlam kaut vienu šauteni. Muzeja otrajā stāvā stikla vitrīnā izstādītais ierocis bija roku darbs, darināts ap 1730. gadu. Tas bija daudz skaistāks par jebko no viņa tēva kolekcijas.

Breitvīzers sajuta dedzīgu vēlēšanos iegūt to savā īpašumā. Muzejs bija mazs, bez apsardzes vai signalizācijas; tikai pie ieejas sēdēja brīvprātīgais dežurants. Breitvīzers ievēroja, ka pati vitrīna ir daļēji atvērta. Viņam plecos bija mugursoma, kurā pistoli pavisam viegli varētu paslēpt.

Breitvīzers zināja, ka nedrīkst ļauties kārdinājumam. Tā taču teikts pat Bībelē; tiesa gan, viņš nav īpaši ticīgs. Mums bieži jāatsakās no tā, ko ļoti kāro sirds. Varbūt tieši tāpēc tik daudzi cilvēki liekas pretrunu mocīti un nelaimīgi: mums māca pastāvīgi karot pašiem ar sevi. It kā tas būtu kaut kāds tikums.

Bet kas notiktu, ja viņš ļautos kārdinājumam, Breitvīzers prātoja. Ja nu viņš, tieši otrādi, šo kārdinājumu iedrošinātu un izrautos no sabiedrības uzspiesto ierobežojumu žņaugiem? Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās kādam fiziski nodarīt pāri vai kādu kaut vai tikai nobiedēt. Breitvīzers pētīja kramenīcu un čukstus izklāstīja draudzenei daļu no šīm pārdomām.

Anne Katerīne Kleinklausa medijiem nav stāstījusi par attiecībām ar Breitvīzeru vai lomu, ko viņa, iespējams, spēlējusi šajos noziegumos; par to nav izteikusies arī Breitvīzera māte Mireija Štengele. Lai gan pieejami zināmi dokumenti un liecinieku atstāsti, šim rakstam par pamatu kalpojušas galvenokārt sarunas ar Breitvīzeru. Tobrīd muzejā, šīs pistoles priekšā, Kleinklausas atbilde, kā to atceras Breitvīzers, viņu pārliecināja, ka abiem lemts būt kopā.

“Dari tā,” viņa teica. “Ņem.” Un viņš paņēma.