Ceriņos līdz ausīm

Iedzīvotājiem visīpašākie šķiet tumši violetie ceriņi, lai gan visefektīgākie un kuplākie ir baltie.

Ziemeļlatvija, 4. jūnijā

Kādas privātmājas dārzā Saules ielas rajonā saimniekus piektdienas rītā pārsteidzis nelūgts viesis – jauns stirnu āzis.

Ventas Balss, 4. jūnijā

Valsts policija reidā Kurzemes kafejnīcās, bāros un spēļu zālēs nav konstatējusi nevienu nelikumīgu pasaules čempionāta hokejā demonstrēšanas gadījumu.

Ventas Balss, 3. jūnijā

Dzirdot tos piedāvātos pirmos jaunā prezidenta vārdus, sejas vaibsti nevarēja palikt sastinguši, piemēram, pie jestrā: “Jau ierāvu! Laiks uzkost.” vai “Es esmu prezidents ar lielo “P”!” Pie tā lielā P sanāca smiekli, jo atcerējos onkuli Fredi kaimiņos, kurš vienmēr teica “ruPmaize”, un tas P vārda vidū bija briesmīgi liels un apaļš, ko vienmēr pavadīja arī spēcīgi “nokrišņi” no mutes un piespļaudītas acis.

Talsu Vēstis, 4. jūnijā

No pansionāta “Venta” ziņo, ka vīrietis izgājis no mājām un nav atgriezies. Pēc laika atzvana, ka tomēr ir.

Kurzemnieks, 5. jūnijā

Bērnībā manās lauku mājās bieži ciemojās kaimiņiene, Lūcijas tante. Viņas risinātās sarunas ar maniem vecākiem pielāgojās sezonas īpatnībām: ziemā tā bija sirdīšanās par dziļajām kupenām un aukstumu, vasarā – par to, kas un kā izaudzis dārzā. Lūcijai bija paradums ziedus novērtēt ļoti tieši, iebraucot ar sarepējušajiem, spēcīgajiem pirkstiem tieši sēklotnē, cenšoties saprast, vai konkrētajai šķirnei ir visi vajadzīgie botāniskie parametri. Šāda rīcība ļoti satrauca manu māti, kurai, dzimušai pilsētniecei, lauku vienkāršība ne vienmēr bija viegli panesama. Kad mamma lūdza ziedu tomēr pilnībā neiznīcināt, kaimiņiene attrauca, ka esot tak jāzina, kas tai dārzā aug un vai vajadzīgo “rožaino vidiņu” vietā piepeši neparādās kaut kas pelēks.

Lūcijas viszinība par dārza kultūras niansēm (pati viņa puķes audzēja izlietotās auto riepās) ieskanas arī laikraksta Ziemeļlatvija pēdējā lappusē. Smiltenes kokaudzētavas ceriņi, žurnālistes Santas Sinkas vārdiem, veido “maigu toņu pārbagātas un aromātiskas ziedu kupenas, kas ik mirkli priecē darbinieku acis”. Patiešām – kāpēc gan lai kādam visīpašākie šķistu tumši violetie ceriņi, ja, kā zināms, visefektīgākie un kuplākie ir baltie?

Kādas manas draudzenes dēlam savulaik bija ļoti iecienīts iestarpinājums “kā zināms”. To viņš lietoja, stāstot gan par transformeru filmu (“Un tad, kā zināms, parādās Optimuss Praims un visus apšauj.”), gan par aizvadīto dienu skolā (“Mana skolotāja, kā zināms, mums neļauj sēdēt uz palodzēm.”). Arī secinājumā par Smiltenes ceriņiem jūtama šī nevainīgi iecerētā, tomēr kādu nenoliedzamu patiesību uztiepjošā attieksme. Un tā, kā zināms, ir tikai aisberga virsotne.

Dārzs var kalpot par vienu no veiksmīgākajiem ieročiem statusu cīņā, kurā cilvēks mēdz nokļūt, pats nemaz to nemanot. “Paskaties, kas šiem tur saaudzis.” – “Nuja, mums jau nav tik laba zeme.” – “Šitos mums arī vajadzētu, bet diez vai dos,” – ir pāris no formulām, kuras iespējams dzirdēt, atrodoties, teiksim tā, “dārza apstākļos”. Te arī veidojas privātie kanoni un doktrīnas, kādas puķes, krūmi vai koki ir skaisti un kādi pilnīgi noteikti nav. Kas ir dabisks, tradicionāls skaistums un kas – mēra sajūtu zaudējuša selekcionāra darba bēdīgās sekas.

Sāncensība par skaistāko un koptāko dārzu, šķiet, ir krietni labāka nekā sāncensība starp vecākiem par to, kura atvase ir talantīgāka un ar labākiem sasniegumiem, vai korporatīvajā vidē no aizlaikiem saglabājusies Mēneša darbinieka cildināšana. Bet arī dārzkopība var būt platforma neveselīgām kolekcionēšanas izpausmēm, nervozai retumu meklēšanai un citiem smalkumiem, kuru rezultātā pašizdomāti mērķi nobīda malā estētisku prieku par dabas daudzveidību un tās rimtu un gādīgu uzturēšanu pie dzīvības. Manuprāt, otrajā gadījumā izpaliktu arī “kā zināms” attieksme un norādīšana uz “pašsaprotamo” skaistā un neglītā kategorijās.

Dārzkopības ietiekšanos gandrīz vai izsoļu nama Christie’s kategorijā apliecina kāds gadījums. “Gluži tāpat, kā savulaik Holandi bija pārņēmis tulpju neprāts, Eiropu un arī Latviju pārņēmis peoniju drudzis,” raidījumā “Panorāma” stāsta tā vadītājs Jānis Geste un turpina: “Par dārgākajiem gumiem entuziasti gatavi maksāt pat vairākus simtus eiro.” No merkantiliem līmeņiem varam pārcelties arī uz ko poētiskāku: kādā citā raidījuma izlaidumā, sižetā ar nosaukumu “Latvietis un viņa peonijas”, žurnāliste Linda Krūmiņa sarunu ar valsts emeritēto zinātnieku un selekcionāru Aldoni Vēriņu iesāk ar citātu no Annas Sakses “Pasakām par ziediem”. Tad Madaras Līcītes veidotajā reportāžā selekcionāre Dzintra Jurevica, ko žurnāliste sižeta titulā nosaukusi par “Peoniju karalieni”, norāda, ka peonija ir “labestības, veselības un saticības puķe” un tādēļ arī viņa tās audzē. Minētie sižeti aptver sešu gadu periodu, bet ceriņi tiek pieminēti tikai garāmejot – TV Spektra stāstījumā par tulpju audzētavu Tērvetes pusē. Es šo košumkrūmu ziedus pamanīju kādā dārzkopības žurnālā, kur tie bija redzami, aplikti ap svaigsiera bumbiņām.

Taču ir gadījumi, kad ceriņi ir nevis acu priecētāji, bet, tieši otrādi, traucēkļi vērienīgākam modus operandi, kam jāīsteno tādas pārmaiņas dārza iekārtojumā, kurās nav vietas pārdomām par to, kura būtu visīpašākā ceriņu šķirne. Dārznieku forumā “Sapņu dārzs” vietnē Facebook kāds satraukts dalībnieks interesējas, kā ceriņus varētu vieglāk iznīdēt, jo ar izzāģēšanu vien nepietiekot, taču atbrīvoties no krūmiem ar visām saknēm būtu pārāk laikietilpīgi un tas izmaitātu dārza zemes virskārtu, kas gadu gaitā esot izveidojusies par “tieši tādu, kādu vajagot”. Tātad ir ļaudis, kuri ceriņus uzskata par invazīvu un kaitinošu sugu, nevis par “maigu toņu pārbagātām un aromātiskām ziedu kupenām”. Un kas gan viņiem varētu atņemt šādas tiesības?

Karels Čapeks savā grāmatā “Dārzkopja gads” atzīmē, ka “puķu jautājumā ikviens ir mazliet šovinists”. Varbūt šis ir viens no retajiem jautājumiem, kuros šovinisms var pastāvēt kā kuģa priekšvadnis, kas nevis strikti nodala labo un kreiso viļņu pusi, bet diskrēti norāda: “Būsim taču atklāti viens pret otru. Visefektīgākie un kuplākie taču ir baltie!” Kaut vai ceriņi.