Mīta vēsts

Džozefam Kampbelam (1904–1987) bija deviņi gadi, kad tēvs viņu aizveda uz Amerikas Dabas vēstures muzeju Ņujorkā. Indiāņu totēma stabi un maskas atstāja uz viņu zibens spērienam līdzīgu iespaidu. Kurš tos ir radījis un kādam nolūkam? Ko tie īsti nozīmē? Muzeja apmeklējums pamodināja zēnā kaislīgu interesi par mitoloģiju un reliģiju, kas ar nemainīgu intensitāti turpinājās līdz viņa mūža beigām. 1943. gadā iznāca Kampbela pirmā grāmata (par kādu navahu cilts indiāņu ceremoniju), kurai 1944. gadā sekoja hermeneitiska satura apcerējums par Džeimsa Džoisa “Finegana vāķi”, bet 1949. gadā – viņa slavenākais darbs “Varonis ar tūkstoš sejām”, kuru popularitātes un ietekmes ziņā no šī žanra literatūras var salīdzināt varbūt vienīgi ar Dž. Dž. Freizera “Zelta zaru” (1890).

Aplūkojot Kampbela bibliogrāfiju, redzams, ka grāmatu skaits, kas izdotas pēc viņa nāves, pārsniedz dzīves laikā izdotās. Tie pārsvarā ir izdevumi, kuros viņa skolnieki apkopojuši Kampbela vadīto semināru, lekciju un simpoziju materiālus. Viņš bija nepārspējams runātājs. Klausoties Kampbelu internetā pieejamajos video un audio materiālos, ir grūti atvairīt asociācijas ar rindu no Mateja evaņģēlija: “Jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.”

1985.–1986. gadā Džozefs Kampbels pavadīja daudzas stundas sarunās ar amerikāņu žurnālistu Billu Mojersu filmas “Zvaigžņu kari” režisoram Džordžam Lūkasam piederošajā rančo Kalifornijā. No šīm sarunām, kas 1988. gadā tika izdotas grāmatā “Mīta vara” (“The Power of Myth”), telekanāls PBS izveidoja sešdaļīgu seriālu, kurš joprojām skaitās viens no skatītākajiem seriāliem ASV sabiedriskās televīzijas vēsturē. Šeit publicējam sarunas tekstu no seriāla “Džozefs Kampbels un mīta vara” otrās daļas.

V. Ā.

Bills Mojerss: Kāpēc tieši mīti? Kāpēc mums vajadzētu par tiem domāt? Kāds tiem sakars ar manu dzīvi?

Džozefs Kampbels: Mana pirmā atbilde būtu šāda: “Dzīvojiet vien mierīgi savu dzīvi, tā ir laba dzīve, jums mītus nemaz nevajag.” Nedomāju, ka cilvēkam par kādu lietu būtu jāinteresējas tāpēc vien, ka citi to uzskata par svarīgu vai interesantu. Es vairāk ticu tam, ka kāda lieta pati tevi notver un nelaiž vaļā. Un var ļoti gadīties, ka mīta pasaule, ja esi tajā pienācīgi ievadīts, notver arī tevi, un, kad tas ir noticis, tu sāc domāt, ko šī pasaule var tev dot. Šiem informācijas gabaliņiem, kas no sensenas pagātnes nonākuši līdz mums, ir tieša saistība ar tēmām, kas skar cilvēka dzīves pamatjautājumus. Gadu simtiem tie ir palīdzējuši cilvēkiem radīt civilizācijas, veidot reliģijas; tiem ir saistība ar dziļām iekšējām problēmām, iekšējiem noslēpumiem, iekšējiem pārejas sliekšņiem, un, ja tu nepazīsti zīmes šī ceļa malā, tev tās jāatšifrē pašam. Taču, kad mīta pasaule ir tevi satvērusi, tu tajā vai citā tradīcijā pastāvīgi sastopi tik dziļu, bagātu, dzīvinošu spēku, ka vairs nevēlies no tās šķirties.

Mojerss: Tātad mīti ir stāsti par cilvēku meklējumiem pēc jēgas un nozīmes – lai piešķirtu jēgu savai dzīvei, lai pietuvotos mūžīgajam, saprastu noslēpumaino un atklātu, kas mēs patiesībā esam?

Kampbels: Cilvēki domā, ka tas, ko mēs meklējam, ir dzīves jēga; es tā neuzskatu. Domāju, ka mēs meklējam noteiktu pieredzi, dzīvuma pieredzi, lai tas, ko mēs piedzīvojam tīri fiziskajā plāksnē, rezonētu ar mūsu iekšējo esamību un iekšējo realitāti un lai tādējādi mēs sajustu, ka esam pa īstam dzīvi. Tieši par to ir stāsts, un tieši to šie pavedieni palīdz mums atrast sevī pašā.

Mojerss: Mīti ir Ariadnes pavedieni?

Kampbels: Mīti ir pavedieni, kas palīdz piekļūt cilvēka dzīves garīgo iespēju laukam.

Mojerss: Tam, ko mēs varam atklāt paši sevī?

Kampbels: Jā.

Mojerss: Un arī pieredzēt paši sevī?

Kampbels: Jā.

Mojerss: Man patika tas, kā jūs izmainījāt mīta definīciju – no jēgas meklējumiem uz...

Kampbels: Uz pieredzi.

Mojerss: Dzīvuma pieredzi.

Kampbels: Jā, dzīvuma pieredzi. Jēgas meklējumi ir saistīti ar prātu. Bet šeit... (rāda uz sirdi). Kāda ir puķes jēga? Dzenbudismā ir tāds stāsts par Budu, kurš saviem mācekļiem sniedza mācību. Viņš vienkārši pacēla no zemes puķi. Tikai viens māceklis, vārdā Kašjapa, deva viņam zīmi, ka saprot, ko Buda gribējis teikt. Kāda ir Visuma jēga? Kāda ir blusas jēga? Viņa vienkārši ir, un viss, un arī tevis jēga ir tāda, ka tu vienkārši esi. Mēs esam tik pārņemti ar darbiem un kaut kādu ārēju mērķu sasniegšanu, ka aizmirstam: stāsts ir par iekšējo dzīvi – par to spārnoto sajūtu, ko dod apjēgsme, ka esam dzīvi. Mēs, piemēram, gribam domāt par Dievu. Dievs ir doma, Dievs ir vārds, Dievs ir ideja, bet tas, uz ko šis vārds vai ideja norāda, atrodas viņpus domājamā robežām. Esības noslēpums atrodas ārpus jebkādām domāšanas kategorijām. Mans draugs Heinrihs Cimmers mēdza sacīt, ka pašas labākās lietas nevar ietērpt vārdos, jo tās transcendē domāšanu. Otras labākās lietas tiek pārprastas, jo tās ir domas, kas norāda uz lietām, par kurām nav iespējams domāt. Trešās labākās lietas ir tās, par kurām mēs pašlaik runājam. Mīts ir metaforisko atsauču sfēra, un šīs metaforas norāda uz to, kas ir pilnībā transcendents.

Mojerss: Kas prātam nav aizsniedzams?

Kampbels: Kas prātam nav aizsniedzams.

Mojerss: Ko nav iespējams nosaukt vārdā?

Kampbels: Jā.

Mojerss: Izņemot mūsu vārgos centienus ietērpt to valodā.

Kampbels: Un mūsu valodā beidzamais vārds tam, kas ir transcendents, ir “Dievs”.

Mojerss: Vai jūs atceraties, ko nodomājāt, kad pirmo reizi ieraudzījāt Mikelandželo Radīšanas ainu?

Kampbels: Ziniet, kad es to ieraudzīju, mans priekšstats par dievišķo jau vairs nebija tik personificēts, es jau vairs nedomāju par Dievu kā par vecu, bārdainu vīru ar visai negantu raksturu. Tas ir tāds materiālistisks veids, kā runāt par pārpasaulīgo.

Mojerss: Bombejas ostā ir ala, kur var ieraudzīt pavisam pretēju dievišķā attēlojumu no apmēram 8. gadsimta.

Kampbels: Jā, tā ir brīnišķīga ala. Apžilbis no spožās saules, tu ieej tās melnajā tumsā un sākumā, protams, neko nespēj saskatīt. Bet, lēni virzoties uz priekšu, acis sāk pierast pie tumsas un tu ieraugi šo milzīgo objektu – aptuveni 6 metrus augstu un 6 metrus platu cilni. Vidējā seja ir mūžības maska. Tā ir Dieva maska. Tā ir metafora, ar kuras palīdzību mūžība tiek pieredzēta kā starojums.

Mojerss: Un divas pārējās sejas?

Kampbels: Izejot no transcendentā sfēras, mēs uzreiz nokļūstam pretstatu sfērā. Bombejas cilnī šie pretstati attēloti kā vīrietis un sieviete, kas atrodas pa labi un pa kreisi no centrālās sejas. Cilvēks ir ēdis augli no koka, kas bija ne vien laba un ļauna atzīšanas koks, bet arī vīrieša un sievietes, taisnības un netaisnības, šī un tā, gaismas un tumsas atzīšanas koks. Laika sfērā itin viss ir duāls: pagātne un nākotne, dzīvība un nāve, esamība un neesamība, ir un nav.