Pasakas un nepasakas

Vēlā 1794. gada rudenī franči devās karā pret holandiešiem, taču holandieši, kas, kā zināms, dzīvo zemāk par jūras līmeni, atvēra slūžas un applūdināja visus laukus un ceļus. Franči nevarēja tikt cauri ne iešus, ne jāšus, ne braukšus. Viņi jau dzīrās griezties atpakaļ, bet te viņu galvenajam ģenerālim tika ziņots, lai vēl pagaidot: “Zirneklis pareģo salu.” Viņš pagaidīja, un patiešām – pēc dienām desmit laiks bija saulains un salts un franči pa ledu kā pa parketu aizsoļoja līdz Amsterdamai.

Ticība zirnekļtīklā dzīvesvietu radušajam prognožu birojam ir ļoti sena: pirms gandrīz diviem gadu tūkstošiem par to rakstījis jau Plīnijs.

Tautas novērojumi apgalvo: ja zirneklis sēž tīkla vidū vai sāk to aust uzreiz pēc lietus un auž lielu, iekārtu garos pavedienos, – laiks būs labs. Ja meža zirnekļi aizsākuši jaunus tīmeklīšus īsos pavedienos, bet mājas zirnekļi no ārsienām pārvākušies uz iekšsienām – gaidi nelāgu laiku ar lietu un vēju. Ja pār laukiem lido daudz sudrabotu zirnekļtīkla pavedienu – priekšā atkal siltas un saulainas dienas.

Daži biologi domā, ka zirneklis sajūt atmosfēras spiediena svārstības un, pakļaudamies instinktam, attiecīgi uzvedas. Spiediens paaugstinās, laiks būs saulains – zirneklis auž ķeramo tīklu. Kad spiediens pirms lietus krītas, tas lietū nevajadzīgam tīklam spēkus netērē. Ielāgojot šos zirnekļu paradumus, pēc tiem it kā varot paredzēt gaidāmo laiku.

Citi tādiem pareģojumiem netic. Vēl neviens, viņi saka, ar precīzām zinātniskām metodēm šīs zirnekļu prognozes nav pārbaudījis.

Šā vai tā, bet daudzviet izplatītā ticība zirnekļpareģiem šīm mazajām astoņkājainajām radībiņām ir nākusi par labu. Visur, kur ļaudis tam tic, viņi zirnekļus sargā, bīdamies, ka, nodarot tiem pāri, samaitās laiku.

Runā, ka zirneklis vispār nes veiksmi vai labas ziņas. Spēlmaņi un tie, kuriem bieži nākas kārdināt likteni un kuri tic “veiksmes zirneklim”, pret zirnekļiem jūt godbijību, mistiskas bailes un cieņu. “Uz laimi” viņi nēsā zirnekļus dažādās kārbiņās vai medaljonos vai aizstāj šos talismanus ar tetovējumu, kurā redzams zirneklis. Par kādu azartspēlmani Montekarlo stāsta, ka kvalificētus padomus, uz kādu krāsu likt, viņš saņēmis no sava drauga zirnekļa. Tas svarīgi sēdējis kārbiņā ar stiklotu vāku. Kārbiņai viena puse melna, otra sarkana. Kārbiņu sakratot, zirneklis aizrāpoja vai nu uz melno, vai sarkano pusi, un uz to krāsu tad spēlmanis arī lika naudu.

Ēģiptē vēl vietām saglabājusies paraža lielu zirnekli uz laimi ielaist… gultā pie jaunlaulātajiem.

Daudziem mūziķiem zirnekļi bijuši pateicīgi klausītāji. Pietiek nospēlēt dažas vijoles notis, un zirneklis klāt kā likts – sēž un klausās. Par zirnekļu mīlestību uz mūziku sacerēts daudz stāstu. Tomēr nav noliedzams, ka šī mīlestība ir ļoti savtīga: zirnekļus valdzina nevis pati mūzika, bet rezonanses satricinātais zirnekļtīkls, un viņiem, zirnekļiem, uzreiz šķiet, ka to tricina tīklā iepinusies muša.

Zagļus un varoņus, kā apgalvo teikas un avīzes, zirnekļi ne reizi vien izglābuši no policijas un ienaidniekiem.

Šie nostāsti lielākoties ir veci: zirneklis aizaudis tīklu priekšā alai, kurā no ļauniem naidniekiem slēpies jau Muhameds, un ļaunuļi nav līduši iekšā, nospriežot, ka tur neviena nav, tīmeklis pie alas ieejas taču ir neskarts. Kopš tā laika musulmaņiem nosist zirnekli ir liels grēks.

Taču vēl pirms tam zirneklis tieši tāpat esot nosargājis Dāvidu no Saula. Šī teiksma klejo visā pasaulē. Bulgārijā un Anglijā ļaudis vēl nesen no mutes mutē nodeva leģendu, ka zirneklis no Hēroda tā paglābis pašu Kristu. (Diemžēl kristieši zirneklim par labo darbu atmaksā ar melnu nepateicību, nezin kāpēc apgalvodami, ka tam, kurš nositīs zirnekli, tikšot piedoti četrdesmit grēki.) Itālijā sv. Fēliksu, Japānā varoni Joritomo, gluži tāpat kā Muhamedu, izglāba zirneklis...

Tomēr, šķiet, nevienai tautai zirneklis nav izdarījis tik svarīgu pakalpojumu kā reiz skotiem.

Skotijas varonis Roberts Brūss (tas, kura sirds apglabāta atsevišķi no ķermeņa!) daudzās asiņainās kaujās ar angļiem cietis neveiksmi pēc neveiksmes: par vājiem bijuši skotu dumpinieku spēki (kaut arī viņu cīņa bija par taisnu lietu – par brīvību). Septiņas reizes pēc kārtas, vēsta teika, angļi viņu kaujās pieveikuši. Klīzdams pa kalniem, Roberts Brūss ieklimtis alā. Viņš jau bijis pagalam sašļucis, visas viņa cerības un spēki bijuši cauri. Alas kaktā zirneklis audis tīklu. Roberts Brūss, nikns uz visu pasauli, tīklu norāvis. Nepagājusi ne stunda, kad zirneklis no jauna ķēries pie darba tajā pašā kaktā. Brūss atkal izpostījis visus tā pūliņus – un te viņš skatās: zirneklis auž, kā audis, nesatricināmi un lietišķi. Septiņas reizes Brūss iznīcinājis zirnekļa veikumu, taču zirneklis tāpat vien strādājis sava tīkla atliekās, saauzdams visu no jauna kopā.

Te nu varonis nokaunējies: sīks “knislis” savās gaitās ir tik neatlaidīgs un bezbailīgs, bet mēs, cilvēki, no nieka dažām sakāvēm zaudējām dūšu! Nemūžam! Drosmes pārņemts, Brūss izgājis no alas, sasaucis kopā savus ļaudis un nākamajā kaujā 1314. gadā pie Banokbērnas sakāvis angļus lupatās.

Karakurts – indīgs zirneklis!

Te nu uzreiz jāsaka: nebijis profesora Pāvela Marikovska, mēs vēl aizvien par karakurtu neko lāgā nezinātu. Kaut kas, protams, bija zināms, taču visai saputrotā un nesakarīgā veidā. Šā zirnekļa bioloģiju, proti, tā dzīvi un paradumus, mēs līdz Marikovska lieliskajiem pētījumiem nezinājām tā, kā pienākas zināt.

Jau pirms kara ļoti vērīgais pētnieks Pāvels Marikovskis savu enerģiju un zinātkāri pievērsa šim noslēpumainajam un baigajam zirneklim. To izdarīt vajadzēja jau sen. Un tika jau darīts, taču nepietiekami rūpīgi un precīzi. Karakurts ir ļoti indīgs un bīstams gan cilvēkiem, gan zvēriem. Taču daudzi to ne reizi mūžā nav redzējuši.

Tātad būs derīgi pastāstīt, kāds tas ir.

Pirmām kārtām karakurtu zirneklis un zirnekliene ārēji nav līdzīgi. Zirneklis pēc izskata atgādina lāgā neattīstījušos zirneklieni. Būtībā tā arī ir: zirneklis līdz pieaugšanai ādu met septiņas reizes, turpretī zirnekliene – deviņas. Zirneklim, kuram šo divu reižu un līdz ar tām attiecīgu nianšu krāsā pietrūkst, līdz mūža galam saglabājas zināmas karakurtu infantilitātes iezīmes.

Mācīties dejot, kā saka, visērtāk esot no krāsns, bet pētīt dzīvi – no olas. Šim gudrajam padomam paklausīsim arī mēs.

Un tātad, karakurta ola ir lodīte, kas sver 0,8–0,9 miligramus. Indīgais zirneklītis, kurš, šķildamies no tās vairāku stundu vai reizēm pat diennakts ilgumā, būs beidzot izšķīlies, ir maigs un caurspīdīgs, tādā pašā krāsā kā ola, no kuras tas dzimis. Kājas tas kustina, taču ne rāpot, ne aust tīklu vēl nespēj.

Taču pēc dažām dienām tas maina ādu un pārtop: tagad viņš ir melns, ovālu vēderiņu, bet uz vēderiņa – trīs gaišu plankumu rindas. Tāda ir augšpuse. Toties apakšpusē ir gaiši pelēka liktenīgā zīme, kas formas ziņā atgādina smilšu pulksteni (mūža gaitā tā kļūs sarkana). Zīme ir visnotaļ zīmīga! Pievērsiet uzmanību: pēc tās jūs karakurtu, gan tēviņu, gan mātīti, uzreiz pazīstiet! Tikai pieaugušai mātītei, kura deviņas reizes nomainījusi savu hitīna bruņu, tā vidū ir aiztušēta, sadalījusies divās sarkanās šķērssvītriņās.

Zirneklītis ir mazmazītiņš, taču tīklu aust prot gan un ir indīgs!

Nomainījis kažociņu vēl vienu reizi, pats mainās maz. Taču nu viņa dzīvē pienācis laiks svarīgam notikumam: karakurtu bēbītis pirmoreiz dodas medībās.

Vēl un vēlreiz zirneklēni met ādu, un baltos plankumus uz vēderiņa pakāpeniski nomaina oranžs iejaukums. Sākumā aizvien sarkanāks punktiņš uzrodas baltuma vidū, kļūst arvien lielāks, un jau drīz tam apkārt ir tikai balta apmalīte. Kopā plankumu augšpusē (uz vēderiņa) visbiežāk ir trīspadsmit. Skaitlis, kā zināms, velnišķīgs un liktenīgs! Viduslaikos, kad cilvēku prātos nedalīti valdīja mistika, šim nejaušajam faktam tika piešķirta simboliska nozīme.

Karakurtu tēviņš, kuram acīmredzot mirklis liekas skaists, savus balti apmalotos sarkanos plankumiņus patur uz visu mūžu. Skraida tas joņiem, ātri. Diezgan kalsens, vēderiņš tam ovāls, augumā neliels – 4–7 milimetri (bez kājām). Un, kas interesanti, šļakstīties ar lipīgu zirnekļtīklu tas neprot.

Mātīte iet tālāk – tā kļūst melna, un pēc devītās ādas mešanas tai uz vēderiņa parasti nekādu plankumu nav, izņemot divas šauras sarkanīgi oranžas vai dzeltenas josliņas apakšpusē. Viņa ir gausa un resna: kad pieēdusies – lazdas rieksta lielumā, kad izbadējusies un vārga – kā zirnis.

Vispār karakurta tērps ir ļoti daudzveidīgs un skaists. Ārēji tas nepavisam nav briesmīgs. “Tieši otrādi,” nolēmis kāds no krievu biologiem, “tas ir ļoti elegants zirneklis, kurš varētu kalpot par tīri labu modeli brelokam.”

Elegantais “kodīgais burlaka” slēpjas peļu alās, vecos arikos, pie kleķa sienām, zem vērmeļu ceriem, tukšainēs, bet ne smilšu tuksnešos, kā nereti domā. Saules izkveldētajos smiltājos karakurtu ir ļoti maz: viņi no tiem vairās.

“Paugurains apvidus, lēzengravas, grāvji, graviņas,” raksta P. Marikovskis, “nelieli pazeminājumi, kuros ziemu kavējas sniegs, bet pavasari – atkusušie ūdeņi, kalpo par karakurtu koncentrācijas vietām tiem visraksturīgākajos vērmeļu, lesasmilšmāla tuksnešos. Var stundām ilgi iet pa pelēko un vienkrāsaino saules izdedzināto tuksnesi, neredzot karakurtu klātbūtnes pazīmes. Taču pietiek uzdurties neliela vasarā tecējuša strautiņa gultnei, kurā bieziem puduriem aug vērmeles, un uzreiz ir ieraugāmi raksturīgie karakurtu tīmekļi.”

Bieza zāle un krūmāji karakurtiem nepatīk, arī tur, kur ir pārāk mitrs, tie nedzīvo. Karakurta parastais kaimiņš ir mums jau pazīstamais labirintzirneklis. To tīkli nereti saausti līdzās un pat saskaras. Tepat bieži uz dzīvi apmetas arī Argiope lobata (tā, kura ātri tricina tīklu, lai kļūtu neredzama!). Pieredzējušam vērotājam šo zirnekļu tīkli ir kā zālē izkārtas brīdinājuma zīmes: “Šeit tuvumā dzīvo arī karakurts!” (Protams, tas attiecas tikai uz to valstu ainavām, kurās karakurti ir sastopami.)

Parasti uzskata, ka karakurts ir tikai dienvidu, tuksnešu zirneklis, tikai nedaudzi droši vien zina, ka arī Maskavas pievārtē kādā pļaviņā var notikt nepatīkama sastapšanās ar to. Tāda varbūtība gan ir ļoti maza. Visā Pievolgā, Kamas piekrastē un pat tālu ziemeļos – pie Oņegas ezera – reižu reizumis, atlidojuši ar tīmekļa pavedieniem, uz dzīvi apmetušies karakurti. Taču dzīvojuši, jādomā, tikai līdz pirmajām aukstajām dienām. Tur, kur vasara ir karsta un rudens silts, tiem ir pastāvīga mājvieta. Vārdu sakot, visa Ukraina, Kaukāzs, Vidusāzija – tāds, saka zoologi, mūsu valstī ir karakurta areāls. Bet ārpus tās robežām – Dienvideiropa, Ziemeļāfrika, Arābijas pussala, Turcija, Irāna, Ziemeļrietumu Ķīna.

Jūnijā vai jūlijā karakurts uzsāk savu dzīves ceļu – sākumā, kā jau pienākas, kokonā iesaiņotas olas veidā. Kokons ir gaišā salmu krāsā vai okera oranžs, bumbierveida, itin paliels – 7–15 milimetru. Bet tajā aiz divām sieniņām – irdenas un blīvas (ārējās) – ir 50–600 olu. Ja dienas ir siltas, jau pēc 5–7 dienām no šo olu apvalkiem, bezpalīdzīgi ķepurodamies, izlaužas mazītiņi zirneklīši. Vēl pēc dažām dienām tie maina krāsu. Kādi tie izskatās tagad, mēs jau zinām. Lai gan tikuši pie plankumaina tērpa, tīkla dziedzeriem un indes, viņi, cieši saspiedušies kopā, rātni sēž kokonā un par apkārtējo dabu neinteresējas. Tā viņi vasaras nogali, rudeni un visu garo ziemu vienotā brālīgumā mitinās šūpulī, ko viņiem gādīgi noaudusi māte.