Zirnekļi no naturālista skatpunkta

Kirils Gļebovičs Mihailovs (dzimis 1961. gadā) ir vienreizīga personība, un ne tikai tādēļ, ka pārzina lielu daudzumu tādu brīnišķīgu radījumu kā zirnekļi, bet arī tādēļ, ka ir saistīts ar vismaz vēl divām pilnīgi atšķirīgām darbības sfērām, turklāt šī vienreizīgā personība spēj to visu sevī apvienot, bet apvienojot – saredzēt kopsakarības.

Šī intervija brīnišķīgi atspoguļo Kirilu Mihailovu kā arahnologu. Arī šo rindu autors ir speciāli interesējies par zirnekļiem, bet vecākajās klasēs pat divus gadus audzējis krusta zirnekļus savā komunālā dzīvokļa istabā, kurā mitinājās kopā ar māti. Un tomēr arī viņam šī intervija bija interesanta, pateicoties tajā izmantotajiem piemēriem. Šo piemēru kopumu – nezinu, vai to vēlējās pats Mihailovs, – var aplūkot kā sava veida ievadu sociālajā bionikā: paralēles un kontrasti starp cilvēku un zirnekļu dzīvi šeit ir acīmredzami. Tādējādi viss vēstījuma saturs iegūst ne tikai arahnoloģisku, bet arī vispārcilvēcisku jēgu. Tas, kas sanāk rezultātā, varbūt pat īpaši pēc tā netiecoties, ļoti spilgti raksturo Kirila Mihailova personību.

Taču Mihailovs nav tikai arahnologs. Viņš ir ļoti interesants un dziļš tipologs, un šo rindu autoram tas ir kas ārkārtīgi tuvs un svarīgs. 20. gadsimta 70. gadu vidū un otrajā pusē Sergejs Mejens un viņa aizsāktās darbības turpinātājs Jūlijs Šreiders kopā ar domubiedriem nostiprināja tipoloģijas taksonomiski meronomiskās versijas pamatus. Ar šo zināšanu atzaru nodarbojas visai neliels pētnieku loks, un visi viņi ir zinātnieku sabiedrībā labi zināmi. Reizēm liekas, ka šis atzars varētu arī pārtrūkt. Bet lūk, 90. gadu sākumā parādās cilvēks no pilnīgi citas paaudzes, kurš pārņem stafeti, turklāt nevis vienkārši pārņem, bet arī nepārprotami iegulda savu artavu šī ideju loka attīstībā. Kirils Mihailovs pārstāv paaudzi (kā to formulēju savā rakstā,¹ kas jau pirms publicēšanas izraisīja vētrainu diskusiju), kurai piemīt Eiropas kultūras atmiņā iepriekš nepieredzēta labi sakārtota vērtību struktūra. Tieši tas viņu arī padara tik daudzpusīgu un atklāj vēl vienu negaidītu personības šķautni.

Kirils Mihailovs ir arī strādājošs uzņēmējs, Zinātnisko izdevumu kolēģijas KMK līdzdibinātājs. Protams, šobrīd popularitātes un uz cilvēku prātiem atstātā iespaida ziņā šī viņa darbības joma pārspēj – turklāt pamatīgi – abas pārējās. KMK izdod vairākus (dažādos gados – dažādā skaitā) zinātniskus bioloģijas žurnālus, monogrāfijas par bioloģiju, bioloģijas klasiķu un par klasiķiem topošu ievērojamu mūsdienu biologu tekstu apkopojumus, darbus par vēsturi un citām zinātnes nozarēm. Šie izdevumi daļēji pierāda arī atsevišķu bioloģijas novirzienu uzplaukumu, kas pēdējās trijās desmitgadēs ir bijis novērojams Krievijas zinātnē. Pat šobrīd ir skaidri redzams, ka jau izdotās grāmatas ir un vēl vismaz pusgadsimtu (raksturīgais jaunas apkopojošo darbu paaudzes tapšanas laiks), t.i., līdz 21. gadsimta 70. gadiem, būs fundamentālās biologu izglītības jēdzienu avots. Pie tiem pieder arī tādi vairākus gadsimtus seni klasiķu izdevumi kā, piemēram, J. V. Gētes zinātniskie sacerējumi par botāniku, mineraloģiju, akustiku un ģeoloģiju trijos sējumos. To saikne ar Kirila Mihailova tipoloģiskajām interesēm ir acīmredzama.

Interesanti, ka šīs trīs Mihailova personības šķautnes pastāv trijos dažādos laikos: arahnoloģijas laiks ir gluži raksturīgs sistemātiskas disciplīnas laiks ar diezgan mērenu, gados izmērāmu plūsmu; izdevējdarbība notiek šeit un tagad, taču atskanēs nākotnē, pēc vairākiem gadu desmitiem; turpretī tipologa darbs ir atvērts mūžībai.

Sergejs Čebanovs

Rīgas Laiks: Būdams nespeciālists, es, kad domāju par zirnekļiem, pievēršu uzmanību savai attieksmei pret tiem. Attieksme ir ļoti divdomīga, jo tie ir visur sastopami, tos var novērot un par tiem brīnīties. No otras puses, zirnekļi mēdz būt ne pārāk piemīlīgi, tajos ir kaut kas neglīts, atbaidošs un biedējošs. Pats galvenais – biedējošs. Savukārt jūs, cik man zināms, apsvērāt iespēju kļūt par vēsturnieku, tomēr izvēlējāties zirnekļu speciālista ceļu. Kā jūs nolēmāt veltīt savu dzīvi šai jomai?

Kirils Mihailovs: Nu, lieta tāda, ka arī mana mamma ir bioloģe un arī beigusi Maskavas Universitāti – 1948. gadā, tieši Ģenētikas katedru, ļoti veiksmīgi, – un viņu ķēra VASHNIL² slavenā sesija, nācās mācīties vēl sesto gadu, jo tā ģenētika, kuru viņa apguva līdz četrdesmit astotajam, tika aizliegta. Tomēr viņa šā vai tā ir bioloģe. Man jautājums “par ko kļūt” īsti neradās. Pilnīgi noteikti gribēju kļūt par biologu. Gāju skolēnu pulciņā, ko organizēja mūsu Maskavas zoodārzs, lai Dievs ar viņu, bet tad man šajā pulciņā radās zināms konflikts. Es biju septītajā klasē. Un pēc tam nolēmu pievērsties vēsturei, jo par vēsturi interesējās mans tēvs. Taču, kad man bija septiņi gadi, tēvs un māte izšķīrās. Viņš bija mehānikas vēsturnieks, diezgan ievērojams. Mehānikas vēsture ir pavisam cita zinātne, tomēr ar vēsturi tā ir saistīta. Es grasījos stāties Vēstures fakultātē, 10. klasē godīgi piestaigāju uz reflektantu kursiem – vēsturē, krievu valodā. Gatavojos. Un pēkšņi, pēdējā ziemā, man galvā kaut kas pārslēdzās. Vai nu biju sapratis, ka tur ir sarežģīts eksāmens angļu valodā, ko es tajā laikā slikti zināju, vai varbūt vēl kādi faktori... Es krasi pārgāju atpakaļ uz bioloģiju un sāku gatavoties Bioloģijas fakultātei, un brīnumainā kārtā iestājos, kaut arī man jau tolaik bija slikta redze. Tagad man ir mīnus 15, toreiz bija mīnus 9, un tādus jau vairs neņēma, vajadzēja mīnus 8, tāpēc mēs ar mammu aizgājām uz Maskavas Universitātes poliklīniku, tur mums šos mīnus 8 uzzīmēja, un mani uzņēma. Paldies Dievam, mums tur bija divas nodaļas, viena bija Fizikas un bioķīmijas, tur vajadzēja mīnus 5. Turpretī mani uzņēma otrā nodaļā. Un kaut kā sanāca tā, ka mamma sāka mani bīdīt, lai es pievēršos kaut kam saistītam ar kosmosu, lidināt kosmosā kaut kādas ūdenszāles, vai – tas ir ļoti perspektīvi, interesanti, bet man tas bija pilnīgi pie kājas. Es ļoti aizrāvos ar grāmatām, staigāju pa bukinistu veikaliem, bija kaut kāda neliela nauda – vecāki man palīdzēja, protams, – un es nopirku Tiščenko sarakstīto zirnekļu noteicēju, 1971. gada grāmatu. Un kaut kā tas mani ieinteresēja. Bet pēc tam man bija saruna ar ļoti cienījamu profesoru, botāniķi, un viņš sāka taujāt, kam tad īsti es tālāk pievērsīšos. Es teicu: “Nu, vai nu medūzām, vai kaut kādiem tārpiem, vai zirnekļiem.” Viņš atbildēja: “Zirnekļi – tas ir ļoti labi, pie mums, Maskavā, zirnekļus neviens nepēta.” Tas bija pirmā kursa vidus, viņš mani ievirzīja šajā lietā, un es aizgāju uz Entomoloģijas katedru. Tāds, varētu likties, sīkums: viena cilvēka – cienījama botāniķa, kuru es augstu vērtēju, – vārds ne nu gluži pārvērta visu manu dzīvi, bet kaut kā notika zināma bifurkācija, un pēc tam ceļš bija vairāk vai mazāk skaidrs. Cita lieta, ka tas bija absolūti neperspektīvs, tāpēc ka, pabeidzis Maskavas Universitāti, es nokļuvu šeit, Zooloģijas muzejā. Man patika knibināties ar kolekcijām, bet šeit slodžu nebija. Piecus gadus strādāju par ekskursiju vadītāju – iedomājieties, vadīt pa trim ekskursijām dienā! Ne ienaidniekam nenovēlu.

RL: Ja mēs iztēlojamies pasauli kā vienotu veselumu, tad cilvēks, dzīvnieki un kukaiņi tajā ir kaut kā saistīti. Un lūk, izrādās, ka cilvēks var izveidot attiecības ne tikai ar lielajiem dzīvniekiem, kurus viņš izmanto pārtikai, bet arī ar plēsējiem un mazajiem kukaiņiem tāpat – daži labi budisti, piemēram, nesit nost odus. Bet ir tāds cilvēks Kirils Mihailovs, kurš pēta zirnekļus, proti, starp zirnekļiem un šo cilvēku ir kaut kādas attiecības. Zirnekļi to var nezināt, tomēr, ja palūkosimies no augšas, kaut kāda mijiedarbība ir.

Mihailovs: Jā, tagad jau ir. Pagājis tik daudz gadu, un ir notikusi zināma satuvināšanās. Sākumā nekā tāda nebija. Jā, droši vien ir kaut kas dzīvesveidā, varbūt es arī aužu kādu tīklu, cenšos ieķerties dažādos darbos, lai izdzīvotu. Ļoti iespējams; esmu par to domājis. Lai gan vispār, protams, no budisma te nav ne smakas, jo īstenībā mēs bioētikas jautājumiem cenšamies iet ar līkumu. Darbs muzejā, protams, nozīmē dzīvnieku masu slepkavošanu. Ar putniem un zvēriem tagad ir diezgan stingri, un tie ienāk jau no zoodārza, kad ir nomiruši. Vēl pirms 50 gadiem uz nebēdu visus šāva nost un nevienam pat tāda doma prātā neienāca, ka tas nav labi. Ai, ko es jums te stāstīšu, pats zināt, ka līdz kaut kādam tur gadam notika pasaules mēroga trofeju izstādes – kuram galva glītāka, kuram ragi... Re, ragi karājas. No iepriekšējā saimnieka palikuši. Pēc aļņa lāgā neizskatās, drīzāk jau kāds ļoti liels briedis. Nu re, 50. gados nogalināts, un neviens pat neaizdomājās.

RL: Un tomēr to, ka jūs esat kļuvis par zirnekļu pētnieku, var uzskatīt par nejaušību, bet var uzskatīt arī, ka ir liktenis, kas jūs vedina pie zirnekļiem.

Mihailovs: Nujā, jā. Vai varbūt zināma iedzimta ietiepība, jo 90. gados šeit bija ļoti grūti un mani centās dabūt prom. Arī uz ārzemēm, pirmā sieva teica – re, var pa ebreju līniju izbraukt uz Vāciju –, bet es ietiepos, nebraucu. Tie, kuri ir aizbraukuši, neizskatās visai laimīgi. Man tomēr bija iespēja darīt savu darāmo. Kaut vai daļēji. Vienkārši mani audzināja nevis mamma un tētis, bet vectēvs un vecmāmiņa no mātes puses. Mamma noņēmās ar darbu, viņai nebija laika, viņa katru dienu braukāja uz savu Virusoloģijas institūtu. Es tikām biju vecmammas un vectēva gādībā, droši vien no vectēva pārņēmu tādu ietiepību. Viņš bija inženieris.

RL: Vai var teikt, ka zirnekļi, vīrišķie īpatņi, arī ir ietiepīgi? Esmu lasījis, ka viņi, kad vajag pāroties, patērē ļoti daudz enerģijas.

Mihailovs: Nu, nezinu, viņiem visbiežāk nav ilgs mūžs: mātīte dzīvo, teiksim, gadu vai divus, bet tēviņi tikai dažas nedēļas. Tas ir pirmām kārtām, bet, otrkārt, var jau būt, ka viņi ir stūrgalvīgi, tomēr es akcentētu viņu uzupurēšanos. Lieta tāda, ka daudzos gadījumos mātīte pēc pārošanās viņus vienkārši apēd. Zirnekļi taču ir plēsoņas, viņai vajag olbaltumvielas olu nobriešanai, un olas prasa daudz materiāla un enerģijas. Bet tēviņš pēc pārošanās kļūst apātisks un bieži vienkārši nebēg prom no mātītes, viņa to noķer, nogalina un apēd. Ir pat gadījumi – tiesa, daudz retāk aprakstīti –, kad tēviņš pats ielec mātītes žokļos, helicerās; to sauc par tēviņa postkopulatoro pašnāvību. Savukārt par enerģiju es neko nevaru pateikt. Viņi to, protams, tērē daudz, bet attiecīgi arī dzīvo neilgi. Būtībā viņiem pat barību īpaši nevajag uzņemt, jo viņu tīkls parasti ir gan mazāks, gan sliktāk uzbūvēts. Ja viņi tīklu vispār būvē, jo ir arī klejojošie zirnekļi jeb brīvi medījošie zirnekļi. Bet, ja runājam par tīklu audējiem, tad tēviņiem tas ir daudz mazāks, sliktāks, jo tas viņiem vispār ir mazāk vajadzīgs. Viņi dzīvo maz.