Sergejs Beļakovs "Mazepas ēna. Ukraiņu nācija Gogoļa laikmetā"

Sergejs Beļakovs

Mazepas ēna. Ukraiņu nācija Gogoļa laikmetā

Maskava: AST, 2016

Karš Ukrainā un Gogolis mani noveda līdz šai nudien lieliskajai vēsturiskajai grāmatai, kura uz pirkstiem, ja drīkst tā teikt, nodemonstrē, ka ukraiņu nācija veidojusies pastāvīgā cīņā ar Moskoviju, bet par simbolisko robežšķirtni autors izvēlējies hetmaņa Mazepas figūru, kura “piesliešanās zviedru karaļa pusei izmainīja visu”. Vēsturiski – cinisks politiķis, viņš kļuva par cilvēku mītu: krieviem – par nodevēju, ukraiņiem – par vienu no nācijas dibinātājtēviem. Runājot par ukraiņu nācijas veidošanos, Beļakovs, atsaukdamies uz Ernesta Renāna 1882. gada Sorbonnas lekciju “Kas ir nācija?”, pasaka pašu svarīgāko: “.. ne rase, ne valoda, ne reliģija, ne interešu kopība nerada nāciju. Nacionālā piederība – tā ir brīvprātīga izvēle.” Un citē Renānu: “Nācijas pastāvēšana ir ikdienas plebiscīts, tāpat kā indivīda pastāvēšana ir nepārtraukta dzīves apliecināšana.” Blakus Renānam kā Putina ideoloģijas īlens izlien Beļinska apgalvojums, ka mazkrievi principā nespēj radīt savu valstiskumu un tā cēlonis ir viņu patriarhāli vientiesīgajā raksturā, kam nepiemīt tikumiskas attīstības spēja. Labi izlasīju, ka vēl Gogoļa laikā, 19. gadsimta pirmajā pusē, Ukraina un Mazkrievija bija sinonīmi un tikai vēlāk, pateicoties impēristiem Kulžinskim un Juzefovičam, sāka uzskatīt, ka mazkrievi ir Krievijas impērijai un krievu tautai uzticīgi cilvēki, kas vienīgi nedaudz pieķērušies dažām ar savu dzimto pusi saistītām etnogrāfiskajām dīvainībām – borščam, haluškām un tautasdziesmām.