Pirms padsmit gadiem garā naksnīgā sarunā es aizstāvēju nošķīrumu starp to, ko es daru, un to, kas ar mani notiek; aizstāvēju viedokli, ka šādam nošķīrumam var būt jēga un ka ir situācijas, kad šis nošķīrums ir svarīgs. Visus apsvērumus es vairs neatceros, taču, kad nākamās dienas pēcpusdienā mans sarunbiedrs par mūsu nakts sarunu jautāja, vai mēs to darījām vai arī tas ar mums notika, bija skaidrs, ka tie ir nevis divi veidi, kā aprakstīt vienu un to pašu, bet divi stāsti, ar kuriem izgaismot atšķirīgas lietas. Lai gan joprojām esmu pārliecināts, ka minētais nošķīrums ir jēdzīgs, daudzās dzīves situācijās nav īsti skaidrs, kur beidzas notikuma notikšana un sākas darītāja darīšana. Viens gan ir skaidrs: atzīstot savu darīšanu – es izdarīju to un to, nevis ar mani kaut kas notika vai gadījās –, cilvēks par kaut ko uzņemas atbildību un no tā, ar kuru kaut kas tiek darīts, kļūst par darītāju. Citādi iznāk, ka viņu kāds dzīvo. Var censties aizbildināties, ka vienīgie darītāji ir hormoni, instinkti, grūtā bērnība u.tml., taču atbildības uzņemšanās nav par to, kā lietas ir īstenībā – kas ir teorētisks jautājums –, bet par to, kā un kā kas tu gribi piedalīties savā dzīvē un šajā pasaulē, kas ir visnotaļ praktisks uzdevums. Līdzīgu praktisku apsvērumu gaismā es pirms vairākiem gadiem ierosināju vēstures mēslainē atstāt Krievijā izauklētos jautājumus “ko darīt?” un “kurš vainīgs?” un nomainīt tos ar jautājumu “par ko es tagad esmu atbildīgs šajā situācijā?”, pievēršot uzmanību sev, situācijai tagad, nevis mistiskiem viņiem kaut kur citur bez saistības ar mani.

Norādot, ka neviens mākslinieks nezina, ko dara, lieliskais Harijs Tomičeks intervijā RL saka: “Mākslinieks ir orgāns, viņu kustina kaut kas, par ko viņam nav nedz kontroles, nedz izpratnes.” Stingri pret cilvēka pašnoteikšanās brīvību noskaņoti neirozinātnieki varētu teikt, ka šādā situācijā atrodas visi cilvēki un visas dzīvās būtnes: neviens nezina, ko un kāpēc dara (“piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara”), un neviens nevar izvēlēties, ko darīt, jo nekāda darītāja nav. Ir tikai dažādi ķīmiski, ģenētiski, fizioloģiski un mehāniski notikumi vai, tieši otrādi, mistiski spēki, neizskaidrojama vilkme, neatgriezeniski lūzumi un tektoniskas svārstības. Te derētu iepauzēt un ieraudzīt, ka vārdi izdara krietni vairāk nekā tikai apraksta situāciju. Kādas situācijas skaidrošanai izvēlētie vārdi ieveido ceļus nākotnē, ieāķējas tajā, kā vēl nav, un atgrūžas no tā, kā vairs nekad nebūs. Vārdi veido runātāju.

Vārdi spēj un atklāj daudz ko, taču tie nav visspēcīgi, turklāt tie rada unikālu iespēju melot. Kā saka vecais labais Odens, “vārdi par savu patiesumu nespēj pārliecināt paši”. Vai mani vārdi melo vai ir patiesi, atkarīgs no tā, ko es daru, nevis no tā, kas ar mani notiek.