Jānožņaudz sevī stratēģis

Stāsta, ka galerista Marata Gelmana (dz. 1960) nodarbošanās ar to, ko Krievijā sauc par “polittehnoloģiju”, sākās nejauši: kāds no šīs jomas celmlaužiem Maskavā izmantojis Gelmana izteiktu ideju un ieradies viņa mākslas galerijā ar krietnu skaidras naudas žūksni un piedāvājumu sadarboties kā atlīdzību. 1995. gadā Gelmans kopā ar Gļebu Pavlovski nodibināja Efektīvās politikas fondu (Фонд эффективной политики), un fonda klientu lokā nonāca gan Vladimirs Putins, gan Dmitrijs Medvedevs, gan Boriss Ņemcovs, bet vēlāk Ukrainā – Viktors Medvedčuks un Viktors Janukovičs. Varbūt tādēļ nav jābrīnās, ka Gelmans jau labu laiku jūtas kā notiekošā līdzautors. Vēl pēc kāda laika Gelmanu iesaistīja Melnkalnes valsts attīstības stratēģijas veidošanā (2014. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Melnkalnē), bet pavisam nesen Kišiņevā dzimušo Gelmanu uzaicināja izstrādāt Moldovas teritoriālās attīstības stratēģiju.

Taču daudz redzamāka pēdējo 30 gadu laikā bijusi Marata Gelmana darbošanās mākslas jomā. Gelmanu mēdz uzskatīt par pirmo mākslas galeristu Padomju Savienībā; viņa galerija 20 pastāvēšanas gadu laikā (1992–2012) sadarbojusies praktiski ar visiem ievērojamākajiem krievu izcelsmes māksliniekiem pasaulē un izveidojusi visplašāko komerciālās sadarbības tīklu pasaulē; Gelmans organizējis leģendāras Endija Vorhola un Jozefa Boisa izstādes Maskavā; kā mākslas kolekcionārs Tretjakova galerijai uzdāvinājis lielu daļu savas kolekcijas: tas ir otrs lielākais dāvinājums šim muzejam pēc paša Tretjakova; piecus gadus Gelmans vadījis Permas Laikmetīgās mākslas muzeju, kas ir spilgtākais laikmetīgās mākslas reģionalizācijas piemērs Krievijā. Pēdējos mēnešos Marats Gelmans organizēja Ukrainas mākslinieku izstādi Saatchi & Saatchi galerijā Londonā: izstādi bija paredzēts atvērt septembrī, taču pēc vairāku ukraiņu mākslinieku iebildumiem pret to, ka izstādi organizē krievs, galerijas īpašnieki izstādi atcēla. Kopš 2021. gada beigām Gelmans Krievijā atzīts par ārvalstu aģentu.

A. R.

Marats Gelmans: Galvenais, lai jums nebūtu…

Rīgas Laiks: Nekādu ekspektāciju?

Gelmans: Jā, lai es jums nesagādātu vilšanos.

RL: Ceru, ka tā nenotiks. Es gribētu sākt ar šādu jautājumu. Kādā ziņā laiks ir svarīgāks par vietu?

Gelmans: Es šobrīd tieši strādāju pie jauna projekta Moldovā. Un tas ir pirmais, ko es saku: laiks ir svarīgāks par vietu. Tas nozīmē, ka, veidojot projektu Moldovai, pirmkārt jāapzinās, ka mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Un tikai otrkārt – ka atrodamies Moldovā. Jo, piemēram, moldāvs stipri atšķiras no latvieša, bet moldāvs no sava vectēva atšķiras vēl vairāk. Līdz ar to parasti projektā apmēram 70% ir universālas lietas, kuras atkarīgas nevis no teritorijas, bet no laika.

RL: Jūs runājat tā, it kā 21. gadsimts būtu saturisks jēdziens. Bet tas ir tikai konkrēts punkts laikā.

Gelmans: Ne par to ir runa. Tu atbrauc uz svešu valsti un secini, ka 70% no tā, kas jāizdara, pilnībā sakrīt ar to, kas jāizdara citās valstīs. Bet 30% ir kaut kas unikāls. Tas ir saistīts ar vietu.

RL: Sakiet, kurā gadsimtā jūs pats dzīvojat?

Gelmans: Protams, divdesmit pirmajā. Bet es tajā dzīvoju jau kopš 20. gadsimta 90. gadiem.

RL: Ā, jūs sākāt agrāk par citiem? (Smejas.)

Gelmans: Jā, es sāku agrāk. Ja reiz esam pieskārušies šai tēmai, izstāstīšu, kā manās sarunās parādījās laika tēma. Kad sākām taisīt projektu Permā, pie manis nāca cilvēki un skaidroja, ka viņi ir īpaši. “Ziniet, mūsu Permas mentalitāte ir ļoti specifiska,” viņi teica, “tas obligāti jāņem vērā.” Es no šīm sarunām tā arī nesapratu, ar ko šī mentalitāte ir tik īpaša, jo Ņižņijnovgorodā, piemēram, arī esot īpaša. Un tajā pašā laikā tās visur ir vienādas. Bet, tā kā es neesmu gubernators, permieši to pateica arī gubernatoram. Gubernators sacīja: “Nu labi, jātiek skaidrībā, kas tā Permas mentalitāte īsti ir.” Mēs uzaicinājām zinātniekus, kuri paskaidroja, ka ir pilsēta, piemēram, Parīze, un šajā pilsētā 50% cilvēku dzīvo 20. gadsimtā, 5% dzīvo 21. gadsimtā, 30% – 19. gadsimtā, bet daži vispār – piecpadsmitajā. Permā proporcijas ir citas: 90% dzīvo 19. gadsimtā, un tā tālāk. Tātad principā mentalitāte nozīmē to, ka cilvēki dzīvo dažādās pilsētās...

RL: Un dažādos laikos.

Gelmans: Jā. Kas bija galvenā problēma, ar kuru es saskāros? Tas, ka var uzbūvēt 21. gadsimta pilsētu 19. gadsimta cilvēkiem, bet viņi tajā nedzīvos. Tāpēc stratēģijai jābūt citādai, 19. gadsimta pilsētā jābūvē nelielas 21. gadsimta saliņas ar tādām kā laipām, kas dod iespēju tiem, kuri ir gatavi, pāriet. Tā mēs arī izdarījām, izveidojām laikmetīgās mākslas muzeju kā 21. gadsimta saliņu, un pārsteidzoši lielam cilvēku skaitam ir izdevies... Nu, tas viss pastāv jau piecus gadus, un daudziem pa šo laiku ir izdevies no 19. gadsimta pāriet uz 21. gadsimtu.

RL: Apejot divdesmito?

Gelmans: Nu jā, tāds transavangardisms. Bet kopumā laika tēma ir ļoti svarīga, lai tiktu vaļā no padomju mantojuma. Proti, lai radītu kaut kādas vienkāršas, saprotamas, svarīgas lietas, kuras nepadara šo vietu atšķirīgu no citām. Runa ir par to, ka mūsos universālā ir daudz vairāk nekā unikālā. Tāpēc es saku: laiks ir svarīgāks. Manā izpratnē laiks ir universāls simbols.

RL: Bet vai jūs lietojat kādu citu mērvienību, izņemot laiku?

Gelmans: Protams.

RL: Vai jums ir detalizētāks iedalījums? Ja ir, tad raksturojiet, lūdzu, laiku, kurā dzīvojat.

Gelmans: Pagaidiet, sāksim ar pirmo jautājumu. Vispār laika tēma mākslā ir ļoti interesanta. Piemēram, ir mākslas tirgus un mūsdienu mākslas muzeji. Tie radās tad, kad sociālais, kulturoloģiskais laiks vairs nebija sinhrons ar bioloģisko. Ja skatās mākslas vēsturi, tad līdz zināmam brīdim kultūras paradigma mainījās apmēram reizi 50 gados: 17. gadsimta pirmā puse, 17. gadsimta otrā puse un tā tālāk. Paiet 50 gadu – mainās kultūras paradigma. Un nekādu problēmu. Jo tad, kad mākslinieks kļūst par kultūras pieminekli, viņš jau ir vai nu miris, vai rīcībnespējīgs. Tā bija pagātnē. Bet 19. gadsimta beigās dažādu procesu ietekmē sociālais laiks sāka sarauties. Proti, paradigma sāka mainīties vispirms reizi 20, pēc tam reizi 10 gados. Un mākslinieks varēja kļūt par kultūras pieminekli savas dzīves laikā. Tādēļ radās mākslas tirgus, jo parādījās pirmie mākslinieki, kuri strādāja kā fabrikas, vienkārši drukāja naudu: Dalī, Pikaso, Matiss.