Dichtung und Wahrheit (neuzrakstīts dzejolis)

1958. gadā dzejnieks Vistans Hjū Odens iegādājās savu pirmo īpašumu – māju Ziemeļaustrijas ciematiņā Kirhštetenē, kur līdz pat dzīves beigām pavadīja vasaras ar savu mūža mīlestību, 14 gadus jaunāko amerikāņu dzejnieku Česteru Kalmanu. 1959. gada septembrī pie Odena Kirhštetenē divas nedēļas viesojās viņa 25 gadus vecais students Adrians Pūls. Kā raksta Odena biogrāfs Edvards Mendelsons: “Pūlam patika Odena sabiedrība, taču viņš pret to nejuta seksuālu iekāri; Odens, kurš juta Pūla attieksmi, nekad nemēģināja viņam tuvoties, taču baudīja aizraujošu seksuālu vilkmi pret jaunāku vīrieti, netraucējot viņu ar tās izpausmēm.” Pēc Pūla aizbraukšanas Odens sarakstīja “Dichtung und Wahrheit. Neuzrakstīts dzejolis”, kas izsauca Čestera Kalmana greizsirdības lēkmi (lai gan viņu attiecības jau ilgu laiku neietvēra seksuālu saskarsmi). Tobrīd Odenu īpaši interesēja Gētes tapšanas gadu autobiogrāfija, kurā aprakstītas arī visas viņa jaunības mīlestības, un Odens savam “neuzrakstītajam dzejolim”
pārņēma nosaukumu no Gētes: “Dzeja un patiesība”. Vienlaikus tas norāda arī uz šīs meditācijas centrālo problēmu: lai kā dzejas valodā censtos patiesi izteikt neizdomājamo un nesadzejojamo īstenību, pārdomās atklājas, ka izteikt to nav iespējams; “sadzejotais” nekad neaizsniedz to, par ko tas ir un uz ko tas norāda; nav iespējams zināt, kas domāts ar vārdiem “es tevi mīlu”, un tie nekad neizsaka to, kas ar tiem domāts.

Kā “Interlūdija” Odena “neuzrakstītais dzejolis” publicēts 1959. gada nogalē izdotajā dzejoļu krājumā “Veltījums Kleio” (Homage to Clio).

Pateicība Laurai Alpei par uzdrošināšanos aizsākt šo tulkojumu un Annai Ķirsei par izraisīto iedvesmu to pabeigt.

Arnis Rītups, 2019–2022

I

Gaidot tavu rītdienas ierašanos, es pamanu, ka domāju: es Tevi mīlu; tad nāk doma – man gribētos uzrakstīt dzejoli, kurš spētu izteikt tieši to, ko domāju ar šiem vārdiem, kad tos domāju.

II

No jebkura cita sarakstīta dzejoļa es vispirms prasu, lai tas būtu labs (kurš to rakstījis, ir otršķirīgi); no jebkura manis paša sarakstīta dzejoļa es vispirms prasu, lai tas būtu īsts, lai es to pazītu kā savu rokrakstu, kā sevis – labāk vai sliktāk – rakstītu. (Kad runa ir par paša dzejoļiem, dzejnieka un viņa lasītāju prasības mēdz pārklāties, bet tās reti kad sakrīt.)

III

Taču šim dzejolim, kuru man gribētos uzrakstīt patlaban, būtu jābūt ne vien labam un īstam; lai tas man patiktu, tam jābūt arī patiesam.¹

Es lasu kāda cita sarakstītu dzejoli, kurā viņš asarām acīs atvadās no mīļotās; dzejolis ir labs (tas aizkustina mani, tāpat kā citi labi dzejoļi) un īsts (es pazīstu dzejnieka “rokrakstu”). Tad no viņa biogrāfijas es uzzinu, ka dzejnieks to rakstījis laikā, kad šī meitene viņam bija apriebusies līdz nāvei, bet viņš izlikās raudam, lai meiteni neaizvainotu un nepiedzīvotu skandālu. Vai šīs zināšanas iespaido to, kā es vērtēju viņa dzejoli? It nemaz; es viņu personīgi nepazinu, un viņa privātā dzīve nav mana darīšana. Vai tā iespaidotu manu vērtējumu, ja dzejoli būtu rakstījis es pats? Es ceru – jā.

IV

Nepietiek ar to, ka sevis rakstītais man jāuzskata par patiesu; lai tas man patiktu, šī dzejoļa patiesumam jābūt acīmredzamam. Tam jābūt rakstītam, piemēram, tā, lai neviens lasītājs nevarētu pārprast es Tevi mīlu kā “es tevi mīlu”.

V

Ja es būtu komponists, es droši vien spētu radīt skaņdarbu, kas klausītājam izteiktu to, ko domāju ar vārdu mīlestība, kad par to domāju, bet nespētu to sakomponēt tā, lai viņš uzzinātu, ka šo mīlestību jutu pret Tevi (ne pret Dievu vai māti, vai decimālo sistēmu). Mūzikas valoda ir nepārejoša, tā neparedz objektu, tādēļ bezjēdzīgs būtu klausītāja jautājums: “Vai komponists tiešām domā to, ko saka, vai tikai izliekas?”

VI

Ja es būtu gleznotājs, es droši vien spētu uzgleznot portretu, kas skatītājam izteiktu to, ko domāju ar vārdu Tu, kad par Tevi domāju (skaista, mīlama utt.), bet man būtu neiespējami to uzgleznot tā, lai viņš uzzinātu, ka tas biju es, kurš Tevi mīlēja. Glezniecības valodai it kā pietrūkst darāmās kārtas, un tieši šī objektivitāte padara bezjēdzīgu skatītāja jautājumu: “Vai šis patiešām ir N (nevis jauna zēna, tiesneša vai slēptas lokomotīves) portrets?”

VII

Simbolistu mēģinājums padarīt dzeju tikpat nepārejošu kā mūzika netiek tālāk par narcistiski atgriezenisko “Es mīlu Sevi”; mēģinājums padarīt dzeju tikpat objektīvu kā glezniecība netiek tālāk par vienkāršu salīdzinājumu “A ir līdzīgs B”, “C ir līdzīgs D”, “E ir līdzīgs F”… Neviens “imažistu” dzejolis nevar būt garāks par pāris vārdiem.