Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Izdevumā Hedgehog Review (“Eža apskats”) publicēta aizraujoša Fila Kristmana eseja “Nevērības kino jeb Kāpēc man patīk sliktas filmas. Mums – slikto filmu skatītājiem – ir savi antikritēriji, kāds noteikts sliktuma paveids, kam dodam priekšroku”. Atzīšos, arī es gūstu savādu baudu, skatoties sliktas filmas, reizēm pat ļoti sliktas. Parasti tas notiek kaut kur ārzemēs, viesnīcas numuriņā, jau pavēlu naktī. Kad pēc gausas TV kanālu pārslēgšanas tā arī neesmu uzgājis translāciju no pasaules čempionāta biljardā vai snūkerā, es parasti apstājos pie kanāla, kas piedāvā bieži vien nesaprotamu (filma jau sen kā sākusies, nekāda varoņu iepazīšana un sižeta ekspozīcija vairs nav iespējama), bet strauju un izlēmīgu darbību. Automašīnas brauc pa pretējās kustības joslu, met kūleņus un krāšņi eksplodē, kāds karājas, izmisīgi pieķēries pie debesskrāpja karnīzes, motocikli brauc pa dakstiņu jumtu korēm, šauts tiek tā, it kā patronu pietiktu visam mūžam, bet nāvīgi ievainotais (vai pat uz pusēm pārrautais) epizodiskais varonis galveno protagonistu iedrošina: “Tu bēdz, es viņus aizturēšu!” Tāpat kā filmas sākums, arī tās noslēgums šādās reizēs nav būtisks. Vienā brīdī vienkārši uznāk miegs, filma pārtrūkst, es televizoru izslēdzu un pagriežos uz otriem sāniem, lai jau aizvērtām acīm lēktu no vienas mājas jumta uz nākamo, mežonīgā ātrumā savā superauto līkumotu pa šoseju starp pavisam parastajiem parasto ļaužu transporta līdzekļiem vai vienā lēcienā pārvarētu stiepļu žogu. “Dažas no sliktajām filmām sevi, piemēram, atmasko ar absolūtu nespēju saskatīt kultūras pārpratumus un pretrunas, kas kļuvušas par to pamatu,” raksta Kristmans. “Šāda veida filmas mani fascinē tāpat kā pārāk atklāts idiots, kad nobaudījis trīs četrus dzērienus.” Kaut kas pazīstams, nudien. Mēģinot atmiņā atsaukt kādu šim aprakstam atbilstošu slikto filmu, bez vilcināšanās prātā ataust tikai viena. Noskatījos to vēl videokasešu un magnetofonu ziedu laikos. Tā bija 1982. gadā tapusī britu zinātniskās (?) fantastikas filma “Xtro”. Ja ir vēlēšanās uzzināt, kā citplanētieši izvaro Zemes sievietes un kā viņas pēc tam ir spiestas dzemdēt pieaugušus vīriešus, iesaku.