Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nu jau šeit vairs nav palicis neviens attēls, taču vēl pavisam nesen vietni īsā laika posmā apmeklēja vairāk nekā 2,5 miljoni apmeklētāju, lai gan publicētas bija tikai 12 neliela izmēra kvadrāta formas bildītes. Tas bija Berlīnē dzīvojoša ebreju mākslinieka Šahaka Šapiras projekts, kura mērķis bija apkopot sociālajos tīklos Facebook, Instagram, Tinder un Grindr publicētas fotogrāfijas, kurās redzami tūristi, kas uzskatījuši par vajadzīgu nofotografēties starp Berlīnes Ebreju muzeja dzelzsbetona stēlām vai Holokausta memoriālā starp simboliskajiem pelēkajiem kapakmeņiem. Un ne jau nofotografēties vienkārši kā pagadās, bet “iemūžināt” šajās vietās sevi pašiņos tieši tā, kā šāda žanra fotogrāfijās pieņemts – palēcienā, stāvot uz rokām u.tml. Jo, kā zināms, viss ir tikai yolo, proti – “you only live once” (dzīvojam tikai vienreiz). Šapira šo attieksmi bija nolēmis visai tiešā veidā apvienot ar attēla tapšanai izmantoto “fonu”, un ikviens lapas apmeklētājs, ar datora kursoru pieskaroties kādai no tūristu bildēm, šo pašu tūristu varēja ieraudzīt vārda tieša nozīmē lēkājam, dejojam vai ākstāmies tieši virs kapiem, virs nošautu ebreju pilniem grāvjiem u.tml. Pavisam īsā laikā šis viņa projekts guva plašu ievērību, un, lai gan tajā publicēts bija vien kāds ducis momentuzņēmumu, pilnīgi visi tajos redzamie varoņi ar lapas veidotāju sazinājās un lūdza bildes no vietnes izņemt. Tāds, lūk, stāsts, ja vien katram pašam neienāk prātā, ka pašportrets ar parakstu “Jumping on dead jews” (jews, ja vēlaties, varat aizstāt arī ar jebkuru citu tautību) itin nevienā nozīmē nav asprātīga ideja.