Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kad Martinam Kuncem bija 13 gadu, viņš kopā ar vecākiem devās tūrisma braucienā uz Spāniju. Kamēr pieaugušie bija aizņemti ar tradicionālām pludmales tūristu izklaidēm, viņš smiltīs sāka rakt bedri. Drīz vien bedres dibenā, kā jau allaž, sāka sūkties ūdens, taču tas nebija vienīgais tās dienas notikums. Pamanījis, ka vecākiem ir tukša plastmasas pudele, Kunce uzreiz saprata, kas darāms: viņš uz avīzes strēmeles uzrakstīja savu vārdu, adresi un lūgumu pudeles atradējam vai atradējai ar viņu sazināties. Klusībā viņš bija cerējis, ka pudeli atradīs kāda brīnumdaiļa meitene, taču gāja gadi un neviens atradējs nepieteicās. Pudeli kāds pensionārs ar suni atrada pēc turpat vai 30 gadiem. Vēstījums uz avīžpapīra nebija cietis, un atradējs sazinājās ar Kunces vecākiem – viņi vēl arvien dzīvoja tajā pašā adresē. Kunce pa šo laiku bija izmācījies par keramiķi, un notikums ar plastmasas pudeli kļuva par iedvesmas avotu vērienīgam un šķietami trakam projektam: viņš nolēma puspamestā sāls raktuves alā ierīkot pats savu “Noasa šķirstu”. Pēc viņa domām, drošākais līdz šim atklātais informācijas uzglabāšanas veids ir māla plāksnītes (Kunce taču ir keramiķis), jo visi digitālie datu nesēji ir gaužām neuzticami (tādi uzņēmumi kā Google jau tagad meklē risinājumus datu pārbagātībai, un viens no tiem ir pakāpeniska un periodiska uzglabātās informācijas dzēšana). Kunces projektā “Civilizācijas atmiņa” svarīgu informāciju var noglabāt jebkurš, un var jau būt, ka arī šoreiz viņa cerībai būs lemts piepildīties.