Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans Vigo
Atalanta, 1934
L’Atalante, Jean Vigo
Pilnīgi saprotama ir šīs filmas atrašanās no atmiņas neizdzēšamu tēlu nospiedumu nostūros. Samērā vienkāršo stāstu par jaunlaulāto pāri, kas ar baržu dodas pa Sēnu uz Parīzi, režisors ir pacēlis kinematogrāfiskos augstumos. Žils Delēzs norāda uz franču kino raksturīgo patiku uz ūdeni, vēl citi – uz ūdens piemērotību “kinoacij”, tā kinematogrāfiskumu; lai vai kā, ūdens un, varbūt vēl vairāk, zemūdens padara šo filmu īpašu. Žiljetai (lomā dīva Dita Parlo) mīļotā seja vēl pirms viņu tikšanās parādīsies ūdenī, un vēlāk Žans savu tobrīd jau sievu (tiesa, viņa pēc strīda būs aizbēgusi uz pilsētu) ieraudzīs baltā kleitā virpuļojam ūdenī, un šī aina ir patiešām viena no skaistākajām redzētajām kino. Lai neieslīgtu banalitātēs par filmā jaušamo drēgnumu – jaunā režisora Vigo nāves tuvuma apjausmu, operatora Borisa Kaufmana spēju baržas ikdienā saredzēt pārlaicīgo, laika un upes plūduma analoģiju –, jāpiebilst, ka filmu īpašu padara arī franču aktiera Mišela Simona tetovētais (“Tetovējumi sasilda!”) varonis un arī kaķi (vismaz seši), kas piedod filmai nepieciešamo sadzīviskumu, haosu un humoru, jo dzīve taču ir tas viss kopā.