Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žiljēns Divivjē
Balles piezīmju grāmatiņa, 1937
Un carnet de bal, Julien Duvivier
Pirms pāris gadiem pēc kādas sāpīgas šķiršanās nolēmu vairs neļauties atmiņām par bijušajiem, fotoalbumu šķirstīšanai, vēstuļu pārlasīšanai un tamlīdzīgi, cik nu tas vispār iespējams. Filmas “Balles piezīmju grāmatiņa” varone skaistā un bagātā Kristīne savukārt, palikusi viena, ieslīgst atmiņās par jaunību un savas pirmās balles pielūdzējiem. Viņus visus, reiz jaunos un daudzsološos vīriešus (“Es tevi mīlēšu visu mūžu,” viņi bija sacījuši.), sieviete arī nolemj apciemot. Kāds, izrādās, ir kļuvis par gangsteri, kāds par kalnu gidu, cits par mazpilsētas mēru (viņš precas dienā, kad ierodas Kristīne), vēl cits, kā atklāsies, nu ir priesteris, bet viņas pirmais dejas partneris ballē pats aizgājis no dzīves neatbildētās mīlestības dēļ. Tas viss izklausās pēc vilšanās, ilūziju sabrukuma un realitātes atmaskojuma, taču brīnumainā kārtā tā tas nepavisam nav. Filma valša ritmā (mūziķi to spēlējuši atpakaļgaitā) izmet lokus cauri laikiem, vietām, garām cilvēkiem, lai novestu mūs tajā punktā, no kura skatoties visu apspīd gaisma. Šekspīru interesēja, no kā sastāv sapņi, bet Divivjē, šķiet, to zināja. Un kino deva viņam iespēju to parādīt. Tāda, lūk, tā poētiskā realitāte.