Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bertrāns Tavernjē
Svētdiena laukos, 1984
Un dimanche à la campagne, Bertrand Tavernier
Nekas īpašs jau it kā nenotiek – tā ir viena diena 20. gadsimta sākumā, kurā pie mākslinieka, vecā Ladmirala kunga, atbrauc ciemos bērni un mazbērni. Taču, kad nav nekā īpaša, viss izskatās nozīmīgs – kā saule izbalinājusi krēslu, kā tēvs izmet, ka dēls ir neveiksminieks, arī tas, cik eleganti tajā laikā ģērbās cilvēki vai kā bērni smiedamies skrien pa pļavu. Kamera ļauj mums klīst pa skaistās mājas istabām, iziet impresionistiskajā dārzā, vērties pa logu, ielūkoties mākslinieka darbnīcā; ja kādu brīdi apstādinātu un ierāmētu, būtu gatava glezna. Un nekas, ka tikai bērni (un suns) ir laimīgi; visi pārējie, šķiet, ir mazliet dzīvē vīlušies. Ladmirala kungs nav bijis pietiekami drosmīgs glezniecībā, viņa dēls mākslas vietā izvēlējies mietpilsoņa dzīvi, meita Irene savukārt nesas bezmērķīgi apkārt (tiesa, lieliskā automašīnā). Savus varoņus Tavernjē pazemīgi novēro, ieklausās viņu sarunās, vārdu sakot, ļauj ikvienam būt. Nekādu muļķīgu klišeju par mākslinieka dzīvi, skatīšanos piemiegtām acīm uz modelēm, radīšanas mokām un nodzeršanos; nekā tāda. Tikpat godīgs, cik pret sevi cenšas būt filmas galvenais varonis Ladmirals, acīmredzot ir arī režisors Tavernjē. Gribas, lai šī filma nebeidzas, tāpat kā vecā kunga svētdiena.