Flāmu multimākslinieks Jans Fabrs, kurš nupat Viļņā iestudējis savu izrādi “Nakts rakstnieks”, sarunā ar Arni Rītupu atzīstas, ka viņam nepatīk šī laikmeta gars. Tādā mērā, kādā šis Zeitgeist ielaužas manā pagalam noslēgtajā dzīvē caur masu medijiem un sociālajiem tīkliem, par sevi es varu teikt to pašu, lai gan, iespējams, ar šo visai abstrakto vārdu mēs saprotam dažādas lietas. Tas, kas satrauc Fabru (“masu idiotisms” dažādās izpausmes formās), mani satrauc ne pārāk – nedomāju, ka 21. gadsimts šai ziņā ar ko īpašu izceltos, ja nu vienīgi ar lielāku kumulatīvo troksni, ko šis masu idiotisms ar mūsdienu tehnoloģijām spēj sacelt. Toties mani biedē un šķebina šī laikmeta augstprātīgā un optimistiskā laušanās iekšā sfērā, kas visās kultūrās un reliģijās vienmēr tikusi uzskatīta par dievišķā valstību. Ar to es pirmām kārtām domāju dažāda veida manipulatīvas iejaukšanās tajā smalkajā mehānismā, ko sauc par cilvēku. It kā pietiktu tikai sasniegt bioloģisku nemirstību, “modernizēt” smadzenes ar MI palīdzību, ģenētiski uzlabot visu, ko vien var uzlabot, varbūt pat padarīt sevi neievainojamu, kaut kādas mākslīgi inducētas metamorfozes ceļā uzaudzējot sev ārējo skeletu, un cilvēka mūžsenās alkas pēc laimes būs piepildītas. Laikmeta gars ir kā vējš, kas pūš tikai pa horizontāli; tie, kas ļaujas šim vējam, slīd pa dzīvi kā pa ezera ledu, ar acīm ieurbušies horizontā un aizmirsuši gan par tumšajām dzīlēm zem kājām, gan augstajām debesīm virs galvas.

Nav šaubu, laikmeta gars ir neaizstājams, kad jālauž kādi iesīkstējuši kolektīvie aizspriedumi, jāpaplašina “brīvības teritorija” (Fabrs) vai jāreformē pārakmeņojušās varas un sociālās struktūras – piemēram, tradicionālās ģimenes institūts. Jautājums, protams, ir, 1) vai šī struktūra patiešām ir novecojusi un maināma un 2) ko sabiedrība iegūs vai zaudēs, to reformējot atbilstoši Saeimā jau vairākkārt iesniegtajam priekšlikumam par Partnerattiecību likumu, ar kuru tiktu atzītas un tiesiski aizsargātas arī viendzimuma ģimenes. Tieši par to šajā RL numurā diskutē Agnese Irbe, Vents Vīnbergs un Lauris Liepa. Šī diskusija ir nozīmīga jau ar to vien, ka tajā parādās kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par “argumentācijas krustu”: Agneses vertikālajai argumentācijas līnijai, kas balstās tūkstošgadīgā domāšanas tradīcijā, Rietumu civilizācijas un kristietības pamatvērtībās, Vents un Lauris liek pretī savu horizontālo argumentācijas līniju, kas balstās šābrīža sociālajā realitātē, cilvēktiesībās un sabiedrības vajadzībās. Šīs līnijas faktiski nesaskaras, jo abas puses izmanto dažādu līmeņu argumentus, taču gribētos cerēt, ka turpmākajā diskusijas gaitā tās būs iespējams tuvināt vienu otrai, un, ja šajā uzskatu sadursmē varēs atrast kopsaucēju, tas visdrīzāk būs jāmeklē tieši šo līniju krustpunktā.

Man ir saprotamas Agneses bažas, ka ģimenes un laulības institūtu laušana var izrādīties Pandoras lādes atvēršana ar neparedzamām sekām. Arī man tādas ir, bet šādās reizēs es parasti atceros Mārtiņu Luteru. Redzēdams, kādas pārmaiņas viņa sludināšana izraisa apkārtējo cilvēku tikumos un uzvedībā, viņš kādā vēstulē atzinās: “Kurš gan būtu sācis sludināt, ja būtu iepriekš zināms, cik daudz nelaimju, nemiera, ķildu, zaimošanas, nepateicības un ļaunuma tā atnesīs?” Bet nekas – pagājuši jau 500 gadi, bet luterisms vēl turas. Arī pasaule turas. Kā saka šajā numurā publicētais čīliešu rakstnieks Benhamins Lavatuts, “vienīgais, ko mēs visi varam darīt, ir vērot un gaidīt. Cerēt uz labāko”. Turēties.