Kurš vēro putnu vērotājus
Foto: Vidapress
Dzīves ziņa

Ivars Brediks

Kurš vēro putnu vērotājus

Man nepatīk putnu vērotāji. Nevis viņi paši, bet tas, kā viņus pieņemts saukt. Atgādina tādus kā vuajeristus. Jūs jau pat neesat redzējuši, kādu baudu viņi gūst, kad ierauga kādu retu putnu – lielgalvi, čūskērgli vai vismaz baltkakla mušķērāju, nemaz nerunājot par kādiem pavisam eksotiskiem putniem. Vislielāko gandarījumu putnu vērotājam sagādā paša atrasts retums, taču otrās pakāpes apmierinājumam pietiek arī, ja putnu atradis kāds cits – tad to var aizbraukt apskatīties un ieķeksēt savā sarakstā bez pārāk lielas piepūles.

Artjoms tādus ķeksētājus ienīda. Viņš bija tāds kā putnu vērotāju vērotājs, bet ne neatkarīgs. Ja Artjomam būtu vara, viņš ķeksēšanu aizliegtu ar likumu. Reiz viņš pat publicēja internetā savu svarīgāko dzīves atziņu: “Putnu ķeksēšana ir cilvēka necienīga rīcība, bet ķeksētāji ir zaudējuši pēdējās goda paliekas.” Taču paši ķeksētāji nejutās vainīgi un nelaida garām nevienu iespēju par šo – kā viņi uzskatīja – skaudību pavīpsnāt. Savā ziņā vietās, kur nesen novēroti reti putni, Artjomu gaidīja atplestām rokām, jo tā bija kārtējā iespēja apmainīties ar savstarpējiem knābieniem.

Reiz Kolkā viņš nonāca pavisam neērtā situācijā. Dienu iepriekš tur bija redzēts vidējais ērglis – rets putns, bet nekas ārkārtējs. Nākamajā dienā ērgli bija redzējusi kāda cita kompānija. Taču tas nebija tas pats ērglis. Artjoms izmantoja gadījumu, lai aizrādītu par ķeksēšanu, kas patiesībā nemaz nebija notikusi. It kā nekas īpašs, bet pašam diezgan nepatīkami: ja arī Artjoms būtu redzējis ērgli un darījis to zināmu publikai, tad tiktu apsūdzēts retuma piesmiešanā (tā ķeksēšanu sauc normāli putnu – nu jā – vērotāji), bet, ja nebūtu, – nāktos nokaunēties par nepietiekamo izveicību retuma ieraudzīšanā vai atpazīšanā.

Īsāk sakot, Artjoms par sevi bija tik augstās domās, ka, visticamāk, tajās jau sen sevi uzrunāja ar “jūs”.

No pašiem putniem viņu interesēja vienīgi gulbji, lai arī kopumā putnu pazinējs viņš bija samērā labs. Visdrīzāk tāpēc, ka Artjoms bija tuvredzīgs, bet brilles viņam bija ar ļoti plāniem stikliem, kas darīja viņu vēl tuvredzīgāku. Bet gulbji bija lieli, balti, viegli saskatāmi un atpazīstami putni.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela