Melnāks par velnu

Zviedrijas centrālās daļas zemniekiem milzu galvassāpes sagādājuši agresīvi kraukļi, kas sazvērējušies pret mājlopiem. Lennarts Gunergords pēdējo trīs mēnešu laikā zaudējis 14 teļus, kurus noknābuši izbadējušies kraukļi. Parasti katru gadu L. Gunergords kraukļu dēļ zaudē vienu vai divus teļus. Tomēr šogad situācija kļuvusi dramatiska, jo kraukļu skaits apkaimē ir izaudzis no dažiem putniem līdz aptuveni 30 indivīdu lielam baram. L. Gunergords stāsta, ka kraukļi noknābuši aitu kaimiņu fermā, tādēļ, viņaprāt, zemniekiem vajadzētu saņemt kompensācijas par kraukļu radītajiem zaudējumiem tāpat kā gadījumos, kad mājlopus saplosa vilki.

The Local, 2009. gada 13. maijā

Grāmatā “Kraukļa prāts” Bernds Heinrihs apraksta notikumus Vācijā 1994.-1996. gadā. Brandenburgas pavalsts zemnieku sūdzības par kraukļiem slepkavām pārņēma žurnālisti un ar šausmu filmu reklāmas saukļu cienīgu vērienu atbalsoja sabiedrībā. Mednieki atsaucās ar gatavību ķerties pie ieročiem un saglabāt līdzsvaru dabā. Zemnieki pieprasīja valdībai kompensācijas par mirušajiem lopiem. Veterināri veica kraukļu skarto teļu sekciju un noskaidroja, ka lielākajai daļai nesen dzimušo dzīvnieku jau sākotnēji ir bijušas nopietnas vainas un tie nav saņēmuši pienācīgu aprūpi. Tā kā netika iegūts neviens pierādījums tam, ka teļu nāvē vainojami kraukļi, nauda kompensācijām netika piešķirta. Tēlaini izsakoties, kraukļi ir putnu pasaules cilvēki – gudri un neizvēlīgi visēdāji, vienlīdzīgāko kastas elite, kas labi pielāgojas mainīgiem vides apstākļiem. Līdzīgi citiem vārnu dzimtas putniem, kraukļiem piemīt tikai samērā nesen pierādītas spējas apbrīnojami labi atcerēties un radoši domāt. Tas gan nav nekas jauns, ja atceramies divus mītiskos skandināvu dieva Odina pastāvīgos pavadoņus – kraukļus Muninu (Atmiņa) un Huginu (Doma). Cilvēka un kraukļa attiecības ir aizvēsturiskas un sarežģītas, tās svārstījušās no apbrīnas, pielūgsmes (pret kraukli) un sadarbības līdz naidam, riebumam un karam (pret kraukli). Iespējams, Homo sapiens un Corvus corax nesaticības pamatā no cilvēka puses izšķirošie ir bijuši aizspriedumi. Kā savās “Atmiņās par putniem” trāpīgi atzīmējis Kārlis Vilks, cilvēki izsenis saistījuši kraukļus ar dzīvību, nāvi un likteni.

Šoreiz, ar Zviedrijas un Vācijas teļiem prātā, vairāk jārunā par nāvi. Šis lielais un melnais putns, lielākais no zvirbuļveidīgo putnu kārtas pārstāvjiem jeb dziedātājputniem, ir lielā mērā maitēdājs. Kā monogrāfijā “Krauklis” to raksturojis Dereks Ratklifs, šī suga Ziemeļeiropā pilda maitu liju jeb grifu lomu. Neviens beigts radījums krauklim nav par lielu, pat valis. Galvenais, lai radījums būtu beigts. Vienalga, jūras izskalots beigts ronis vai automašīnas sabraukts kaķis, kraukļi to samērā ātri atradīs un ātri pavirzīs organisko atlieku sadalīšanos līdz kaulu un ādas stadijai. Beigti mājlopi zem klajām debesīm nav izņēmums. Lūk, šī krēslas zona ir tā vieta, kur var notikt liktenīgais cilvēka un kraukļa attiecību pagrieziens, kas pakāpeniski aizved no zemnieka sūdzībām līdz Rīgas Laika lasītājam. Ja uz lauka blakus beigtajam teļam būtu atradies labs saimnieka kaimiņš, nevis krauklis, zviedru žurnālisti par to droši vien nerakstītu. Ja kaimiņa vietā būtu redzēts kāds aizdomīgs tips, par to interesētos policija. Bet The Local ziņā par kraukļiem slepkavām nav norādes pat uz veterinārārsta slēdzienu par teļu nāves iemesliem. Ziņa daudzsološi sākas ar vārdiem “Agresīva kraukļu sazvērestība ir satricinājusi zemniekus Zviedrijas vidienē”, tekstā pieminēts viens gadījums, kad saimnieks redzējis dažus kraukļus uzbrūkam teļam un padzinis tos, un beidzas ar viedokli, ka būtu nepieciešamas kompensācijas par kraukļu nobeigtiem lopiem. Kraukļu vaina 14+ teļu nāvē paliek nepierādīta, bet ziņas beigām ir tik ironiska noskaņa, ka tā gluži kā lopu zvaniņš vēlreiz sasaucas ar jau minēto Vācijas gadījumu. Lennarts Gunergords esot bažīgs par to, ka šis gadījums radīs nesamērīgu reakciju un tieksmi lielos melnos putnus nomelnot, un saka: “Es domāju, ka kraukļi tiešām ir jauki. Tikai līdzsvars ir zudis. Kraukļu vienkārši ir par daudz.” Jautāts par ornitologu viedokli otrā jūras krastā, mans kolēģis ar lielu pieredzi klinšu ērgļu un cilvēku attiecībās Tomass Birko atbildēja (saglabāju viņa izcēlumu tekstā), ka daudzi Zviedrijā netic šī viena zemnieka stāsta patiesumam, un gadījumā, ja melots tomēr nav, tad tas ir kaut kas jauns. Birko uzskata, ka kaut kas tāds var notikt tikai apstākļos, kad lopi nepieskatīti ganās savā vaļā. Agrāk, 18.-19. gadsimtā tas neesot noticis, jo ganu zēni un meitenes nosargājuši lopus pat no lāčiem un vilkiem. Arī Latvijas kraukļu pētnieks zoologs Vilnis Skuja uzskata, ka Zviedrijas gadījums nav ticams, jo, būdams prātīgs un ārkārtīgi piesardzīgs putns, krauklis neuzdrošinātos uzbrukt par sevi daudz lielākam dzīvniekam, riskējot tikt savainots – tā būtu anomāla, nedabiska uzvedība.

Vai tiešām izņēmums? Skaidrs, ka kraukļi ir uzmanīgi putni, kas neuzbrūk veseliem un lieliem dzīvniekiem, un to spējas nogalināt tiek pārspīlētas. Taču ir zināms, ka krauklis var nogalināt slimu vai bezpalīdzīgu dzīvnieku, vai vismaz veicināt tā nāvi, izknābjot acis (tā knābis nav piemērots citiem dzīvībai bīstamiem ievainojumiem). Tieši tādu piemēru – par diviem kraukļiem, kas šādi barojušies ar vēl dzīvu, dubļos neglābjami iestigušu bizonu Jeloustounas nacionālajā parkā ASV – “Kraukļa prātā” atstāsta Heinrihs, bet Ratklifs “Krauklī” piemin dažus ticamus gadījumus, kad šie putni nogalinājuši neaizsargātus jērus Lielbritānijā. Ja kādam būtu pierādījumi, ka Zviedrijā vai Brandenburgā noticis tas pats, šo sarakstu varētu turpināt. Krauklis no tā melnāks nekļūtu. Bet līdzsvars dabā tāpat tā īsti nekad nav pastāvējis. Galu galā, saskaņā ar Aļaskas kojukonu cilts priekšstatiem, šo pasauli ir radījis Lielais Krauklis.