Briesmās

Kādā 1982. gada maija dienā Ineke Bonjere un Henks Lambercs, uzdodamies par turīgu vāciešu pāri bez bērniem, aizlienētā sudraba krāsas BMW piebrauca pie kādas stingri apsargātas, noliktavu ieskautas mājas Vesterlo municipalitātē Beļģijā. Viņus sagaidīja Renē Kortens – glīts gara auguma vīrietis, kurš izskatījās nedaudz satraukts. Viņš bija nosūtījis viņiem savu cenrādi vairāk nekā 80 sugu dzīvniekiem, no melnajiem gulbjiem un degunragputniem līdz zeltvēdera mangabejiem un Austrālijas kazuāriem.

Izrādīdams pārim savu noliktavu, Kortens viņus veda gar kliedzošu putnu pilniem būriem un šauros krātiņos salīkušiem šimpanzēm. Kādam pērtiķim ap kaklu apsietā virve bija atstājusi miesā jēlu, sarkanu nobrāzumu. Kad Bonjere uz to norādīja, Kortens atmeta ar roku: “Ā, tas nekas, viņš pats to izdarīja.” Vēlāk ieradās kravas busiņš no lidostas. Kad noliktavas darbinieki bija to izkrāmējuši, kāds pārāk vārgs sārtais flamingo, ar kuru nebija jēgas ķēpāties, tika atstāts nomirt turpat uz ielas.

Kortena birojā Lambercs pastāstīja dzīvnieku tirgonim, ka plāno izveidot privāto zoodārzu, lai izklaidētu viesus savā nule iegādātajā lauku īpašumā. Taču šobrīd viņš vienkārši gribētu īpašu dāvanu sievai dzimšanas dienā. Kortens tūdaļ ņēmās reklamēt savus putnus, bet Lambercs viņu pārtrauca – viņš teica, ka, viņaprāt, gorilla ir maigākais no pērtiķiem un viņš zina, ka Kortena īpašumā tāds esot. Kortena sieva, domādama, ka klienti runā tikai vāciski, pieliecās vīram pie auss un nīderlandiešu valodā iečukstēja: “Šim vīram ir daudz naudas.”

“Varu jums palīdzēt,” beidzot teica Kortens, “man ir kalnu gorillas mazulis.” Kā tieši šī gorilla bija nonākusi pie Kortena, nebija zināms, taču ticams, ka viņas grupu bija nogalinājuši medījuma gaļai un trofejām, bet bāreņus paturējuši tirdzniecībai. Kaulēdamies par cenu, Kortens viltīgi piezīmēja: “Jaunas sievietes mēdz būt dārgas.” Bonjere un Lambercs piekrita pirkuma noteikumiem, taču uzzināja, ka gorillu nevarēs saņemt uzreiz. Todien mājās bija Kortenu mazbērni, un viņus pārāk satrauktu kompanjona zaudējums – pārim nāksies atgriezties, kad bērni būs skolā. Bonjere un Lambercs atgriezās pēc nedēļas. Kortena meita Simone šņukstēja un teica, ka ģimene nespēj no gorillas šķirties. Tad Korteni pieveda Bonjeri un Lambercu pie bērnu sētiņas, kurā atradās maza, melna gorilla autiņos un sarkanā kombinezonā. Kortens dūdoja un rādīja viņai ērmīgas sejas, gluži it kā viņa būtu cilvēkbērns. Beidzot pēc atvadām, kas šķita velkamies stundām ilgi, Korteniem mājot ardievas, viltus pāris ar ievīstīto gorillu iesēdās aizlienētajā BMW.

Viņi apstājās stāvlaukumā Dīstā, kur viņus gaidīja žurnālists Jans Bonjers (Inekes īstais vīrs) un viņa fotogrāfs. Mēnešiem ilgā izmeklēšana un slepenība beidzot bija vainagojusies panākumiem. Gorillas mazulis Inekes klēpī raudzījās ārā pa logu, nolaidis krunkainās rociņas kā kritušas lapas. Kādu brītiņu gorilla Ineki spaidīja un knaibīja, bet, kad auto šķērsoja Nīderlandes robežu, viņa jau cieši gulēja, ieritinājusies klēpī. Viņu nosauca par Džūliju.

Pēc trīsdesmit trim gadiem, 2015. gada maijā, Džūlija, acīmredzami sāpēs ciezdama, gulēja sakarsušā migā Melburnas zooloģiskā dārza zaļajā iežogojumā. Uzraugi un darbinieki nolēma ieiet pie viņas. Citi gorillas tika iedabūti iekštelpās un ieslēgti, bet snaiperu komanda nostājās šaušanas pozīcijā. Tad iežogojumā ienāca darbinieks ar trankvilizatora pistoli. Pirmā šautriņa neiedūrās, tika izšauta vēl viena, un Džūlija aizmiga. Pienākuši tuvāk, darbinieki ievēroja, ka viņas galvu, rokas, kājas un muguru klāj kostas brūces. Viņi uzcēla Džūliju uz nestuvēm un iznesa ārā. Viņas elpa bija sekla un ķermenis bija sācis atdzist. Asinsaina atklāja iekšējo orgānu darbības traucējumus. Aiz kostajām brūcēm slēpās daudz nopietnāka problēma – muskuļi bija sadragāti, un viņa atradās autoavārijas upurim līdzīgā stāvoklī. Trijos no rīta Džūlija nomira iežogojumā, kas atradās blakus viņas gorillu grupai, – viņi Džūliju varēja redzēt un saost. G-Annai, sieviešu kārtas gorillai ar vienu roku, ļāva ienākt Džūlijas iežogojumā un apskatīt viņas ķermeni. Kopš kopīga ceļojuma no Džērsi salas uz Austrāliju 1997. gadā abu starpā bija izveidojušās ciešas attiecības.

Džērsi zoodārzā, kuru dibinājis rakstnieks un par dabas aizsardzības entuziastu kļuvušais dzīvnieku kolekcionārs Džeralds Darels, uzraugi bija nošķīruši Džūliju no grupas pēc tam, kad viņai vairākkārt uzbruka jaunatvests pieaudzis tēviņš, kurš galu galā bija salauzis viņai kāju. Tagad Džūlijai atkal bija uzbrukts – un viņas ciešanas atkal bija avīžu virsrakstos.

Lielbritānijas Independent ziņoja: “Melburnas zoodārzā jauns gorillu tēviņš “bezprecedenta agresijas” epizodē nogalina mātīti Džūliju”; Daily Mail rakstīja: “Piecgadīgi bērni raudāja, šausmās vērojot uzbrukumu.” Melburnas Herald Sun citēja Belindu Kerolu, kuras meita kopā ar klasi atradās zoodārzā brīdī, kad Džūlijai uzbruka tēviņš, vārdā Otana. “Sitienu troksnis bija ļoti skaļš,” apgalvoja Kerola, “un apmatojums viņas ķermeņa apakšdaļā bija sarkans no asinīm, un bija redzama dziļa brūce. Džūlija vairākkārt skrēja prom, bet tēviņš metās viņai pakaļ un uzbruka, sizdams viņu atkal.”

Vēlāk, kad zooloģiskā dārza darbinieki, izmeklēdami Džūlijas nāvi, pētīja novērošanas kameru ierakstus, viņi saskaitīja 11 uzbrukumus – katru 3–7 sekundes ilgu. Vienubrīd Otana pieskrēja Džūlijai no muguras un nikni pagrūda viņu lejup pa nogāzi. “Kāpēc jūs to nepārtraucāt?” vēlāk jautāja dusmīgi zooloģiskā dārza aizbildņi. Uzraugs nebija pamanījis neko neparastu; turklāt gorillu grupas līdera disciplīnu nodrošinošajās darbībās iejaukties nebija paredzēts. Dienā pirms uzbrukumiem Džūlija izskatījās nelāgi – samiegtām acīm, saķērusi galvu. Bija auksta diena, un veterinārārstam bija aizdomas, ka Džūlija cīnās ar vīrusu. Tika nolemts paturēt viņu iekštelpās. Nākamajā dienā viņai bija atgriezusies apetīte un viņa nepacietīgi vēlējās pievienoties grupai. Kad Džūlija atgriezās pie citiem gorillām, starp viņu un Otanu izcēlās neliels ķīviņš. Melburnas zooloģiskā dārza līdzstrādniece Amanda Emberija, primātu speciāliste un Džūlijas nāves izmeklēšanas vadītāja, skaidro, ka tajā nav nekā neparasta: “Tam, kurš vada grupu savvaļā, kā Otana iztēlojas to darām, jāvar paļauties uz katru grupas locekli, lai pārējo drošība netiktu apdraudēta, tāpēc Džūliju vajadzēja sodīt par viņas vājumu un prombūtni.” Taču vēlāk notikušais – uzbrukumu atkārtošanās – ir grūtāk izskaidrojams.

Jans Bonjers atceras: “To ainu es nekad neaizmirsīšu.” Viņš runā par brīdi, kad pirmo reizi ieraudzīja Džūliju savai sievai klēpī BMW salonā. “Viņas abas izskatījās tik laimīgas.” Kādā fotogrāfijā Ineke Bonjere un Henks Lambercs stāv automašīnas priekšā. Lambercs ir apķēris rotaļu lācīti, un Ineke tur rokās tamborētā sedziņā ietītu Džūliju. Citā attēlā redzams naudas žūksnis, kas tika samaksāts par Džūliju. Naudu sagādāja žurnāls, kuram Bonjers rakstīja, un kāda Nīderlandes zoodārza vadītājs un TV diktors Antons van Hofs. Bonjers man atzīstas, ka juties neērti, Džūliju pērkot, taču nav spējis atrast citu veidu: “Mums būtu nācies veikt militāru operāciju svešā valstī, bet uz kāda tiesiska pamata?” Tolaik Beļģija nebija parakstījusi Konvenciju par tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām jeb CITES. Valsts bija slavena ar saviem dzīvnieku tirgoņiem, un to vairums par savu nodarbošanos runāja uzkrītoši atklāti.