Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džims Džārmušs
Patersons, 2016
Paterson, Jim Jarmusch
Vienā brīdī kļuva grūti skatīties Džārmuša filmas, neiekļaujot tās kopīgā viņa daiļrades kontekstā vai pat tādā kā secīgā vēstījuma attīstības procesā, kas virza skatītāja apziņu no agrīnās “Dīvaināk nekā paradīzē” pie “Ārpus likuma”, no “Noslēpumu vilciena” pie “Nakts uz Zemes”, tad pie “Miroņa” un “Spoku suņa”, tad pie “Salauztajiem ziediem” un “Kontroles robežām”. Savā ziņā tās visas ir ceļa filmas, ja ne gluži klasiskā road movie izpratnē, tad noteikti metaforiskā – kā shēmas, kas parāda ceļu pie noteiktas patiesības un apjēgas. Taču ceļa un pat sadzīviska ceļojuma vai tūrisma motīvs Džārmušam ir ļoti būtisks, došanās ceļā pēc kaut kā svarīga veido ikvienas filmas centru; ne velti tā vērojama arī visādi citādi sastingušajā vampīru filmā “Izdzīvo tikai mīlētāji”. Ikviena Džārmuša filma pabiksta skatītāju uz priekšu, un “Patersons” ir savā ziņā jauns pakāpiens, lai arī stilistiski rada iespaidu par atgriešanos – maza, konkrēta amerikāņu pilsētiņa ar savu leģendu un stāstu, japāņu tūrists, kas meklē kulta dzejnieka piemiņas vietas, – tas atgādina “Noslēpumu vilcienu”; galvenais varonis, kas pilda ikdienas rutīnas un neapzinātam dzenbudismam tuvas kalpošanas pienākumus, sasaucas ar “Spoku suni”; rāmais ritējums un veids, kā ar galvenā varoņa vērojošo skatienu ieraudzīt acumirklīgas apskaidrības elementus apkārtējās pasaules detaļās un nejaušos sīkumos, pietuvina “Patersonu” episkajai atbrīvošanās drāmai “Mironis”. Citiem vārdiem sakot, iedarbīga filma, ko Džārmušs spējis pasniegt tik viegli un nepiespiesti, ka dažviet tā iekavās nodēvēta par komēdiju.