Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Makss Lincs
Es negribu māksloti uztraukties, 2014
Ich will mich nicht künstlich aufregen, Max Linz
Filmas ievadā izmantotie rekvizīti, rūpīgi sakārtotu marksisma un kritiskās teorijas sējumu muguriņas uz laikmetīgās mākslas kuratores Astas Andersenas rakstāmgalda palēnām izveido nestrukturētu jūkli, kas līdzinās pašas filmas skeletam. Grāmatu saturs iestiepjas etīdēm līdzīgajās epizodēs, sākot ar nezināmu mērķu vadītiem priekšlasījumiem un citātu savirknējumiem, beidzot ar, piemēram, “Brehta jogas” nodarbību, kur krāsainu matracīšu ieskauta instruktore skatās kamerā un stāsta par sabiedrības uzbūvi. Mākslinieciskais žargons vietām apslēpj filmas varoņu patiesās vēlmes un ieceres, bet viens ir skaidrs: Asta cīnās par finansējumu savai multimediālajai izstādei “Kino. Māksla”, bet cilvēki ielās – pret Berlīnes (kas filmā pasludināta par Berlīnes Republiku) dzīvokļu īres cenu kāpumu. Filmu daļēji var nolasīt kā farsu un ākstīšanos par akadēmiskām pļāpām un paštīksmināšanos, daļēji – kā nopietnu komentāru par neoliberālismu un mākslas tirgu, un lielākoties tas viss neatdalāmi savijas kopā, bet varbūt to arī nemaz nevajag nošķirt: māksla sanāk jebkurā gadījumā.