Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Filips de Brokā
Vīrs no Rio, 1964
L’Homme de Rio, Philippe de Broca
Žana Pola Belmondo tēlotais Adriāns šeit it nemaz nelīdzinās asa sižeta filmu neuzveicamajam varonim. Gluži otrādi, šķiet, ka viņa donkihotiskajiem varoņdarbiem (piemēram, mēģināt dzīties pakaļ automobiļiem skriešus vai hidroplānam – ar čīkstošu velosipēdu) būtu jāizgāžas, tāpēc, kad tie tomēr izdodas, izbrīns ir jo lielāks. Sākumā darbība norisinās Parīzē, kur Adriāns plāno pavadīt atvaļinājumu, apciemojot savu līgavu Aņesu. Adriānam ierodoties Parīzē, vietējie kārtībsargi izmeklē nesenu muzeja laupīšanu; nozagta ir sena statuete no kādas senas Dienvidamerikas cilts dārgumiem. Otro statuju savulaik Brazīlijā, Aņesai redzot, noslēpis meitenes tēvs, tāpēc jau drīz muzeja laupītāji – bariņš Amazones lietus meža pirmiedzīvotāju – nolaupa arī Aņesu un dodas uz Riodežaneiro (saprotams, Adriāns bezbailīgi min viņiem uz papēžiem). Jau līdz ar pirmajiem kadriem veiksme vienmēr stāv Adriāna pusē, bet viņam pārlieku labvēlīgās sakritības atsver filmas burvīgais stils – īpaši ainās, kur Adriāns ar cigāru zobos uz motocikla brauc pa Parīzi vai glābj savu līgavu rozā kabrioletā ar zaļām zvaigznītēm. Tikmēr citas ainas (cerams, ne man vienīgajam) lika iesaukties: “Tas jau gluži kā “Indianā Džonsā”!”, un ne bez pamata: Spīlbergs lepojas, ka šo filmu noskatījies veselas deviņas reizes.