Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lindsijs Andersons
Ja..., 1968
If…, Lindsay Anderson
Lielbritānijas kinoprocesā 50. un 60. gados strāvoja britu Jaunā viļņa un “virtuves izlietnes reālisma” jeb kitchen sink realism kustības. Viena no to galvenajām tēmām – jauna vīrieša dusmas un agresija, kas izaug no atsvešinātības un smacējoši ciešas sasaistes ar valdošo sociālo hierarhiju, – parādās arī šajā filmā. Šoreiz to iemieso Miks (Malkolms Makdauels), autsaidera tēls kādā britu privātskolā, un viņa līdzgaitnieki Džonijs un Volless (tiesa, puišu vārdiem nav nozīmes: viņi tiklab varētu būt anonīmi skolēni, kurus iedvesmo nonkonformisma ideāli un kuri Andersona stāstā apvienoti poētiskā apzīmējumā “krustneši”). Skatītājs sastop internātskolas audzēkņus jauna mācību gada sākumā; citi zēni tikai vīpsnā par vecāko skolēnu šķietamo autoritāti, bet Miks ierodas internātā, aizsedzis seju ar melnu šalli un platmali, un tiek (kā vēlāk izrādās, pravietiski) nokristīts par Gaju Foksu. Filmas gaitā “krustneši” cenšas tikt galā ar pedagogu un skolasbiedru tirāniskajām disciplinēšanas metodēm – vispirms jokojot un blēņojoties un, kad tas neizdodas, arī radikālākiem paņēmieniem. Krāsaini kadri pārlec uz melnbaltiem, un skaudrus īstenības atveidojumus pārtrauc sirreālas epizodes; galu galā nav skaidrs, kur beidzas sapņi un sākas realitāte, un varbūt labi, ka tā: ja skatītājam labpatīk, var pat domāt, ka filmas cietsirdīgākās ainas ir tikai Mika iztēles auglis.