Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Linna Ramzija
Mums jāparunā par Kevinu, 2011
We Need to Talk About Kevin, Lynne Ramsay
“Vai zināji, ka mammīte bija laimīga, pirms ieradās mazais Kevins? Bet tagad mammīte, ik rītu mostoties, sapņo aizbēgt uz Franciju.” Kad māte šādā veidā runā ar savu sešgadīgo dēlu, droši vien rets skatītājs atturētos viņu nosodīt. Un sākumā viss patiešām izskatās nepārprotami un līdz riebumam vienšķautņaini: Evai (Tilda Svintone) piedzimst neplānots un nevēlams bērns, kura eksistence mātes acīs pieliek punktu piedzīvojumiem, ceļojumiem un viņas ierastajam dzīvesveidam. Turklāt, būdams zīdainis, Kevins brēc tik nepārtraukti un neizturami, ka Eva meklē glābiņu, uz ielas atpūtinot ausis pie pneimatiskā āmura trokšņa. Taču citādi viņa visu dara pēc labākās sirdsapziņas – māca dēlam runāt un rēķināt, lasa priekšā grāmatas par Robinu Hudu, ved viņu spēlēt minigolfu un audzina bērnu tiktāl, cik to atļauj viņa raksturs: Kevins veidots kā tracinoši pārspīlēts varmācīga sociopāta tēls, kura vienīgais mērķis ir sagādāt savai mātei tik daudz ciešanu, cik iespējams. Un, lai gan šo ieceri Kevinam izdodas īstenot (cita starpā nogalinot neskaitāmus cilvēkus), Eva līdz pat filmas beigām cenšas bērnu mīlēt – par spīti daudzajiem uzrakstiem “bēdz”, kas Evai līdzās gandrīz nemanāmi izvietoti uz plakātiem, durvīm, kastēm un citiem filmas rekvizītiem.