Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lukīno Viskonti
Visskaistākā, 1951
Bellissima, Luchino Visconti
Viena no pieticīgākajām Lukīno Viskonti filmām, kas enciklopēdijās atzīmēta kā lūzumposms viņa daiļradē starp agrīno neoreālismu un vēlāko episko sociālkritiku. Mani tā vairāk interesēja galvenās lomas tēlotājas Annas Manjāni dēļ, kurai šī filma ir trīsdesmit otrā viņas karjerā, faktiski – pašā slavas virsotnē, pāris gadus vēlāk viņa tika filmēta dokumentālajā filmā “Mēs, sievietes” līdzās Ingrīdai Bergmanei un citām zvaigznēm. Šodien stāstu par apņēmīgo māti, kas cenšas par katru cenu panākt to, lai viņas meitiņa tiek paņemta galvenajai lomai topošā filmā, mēs varam ne tik daudz skatīties sociālās vai pat psiholoģiskās drāmas kontekstā, bet pievērst uzmanību dzimumu stereotipiem – tam, kā par pašsaprotamām toreiz tika uztvertas tādas attiecības starp vīriešiem un sievietēm, kas nu izskatās pēc ainām no citas planētas. Ne mazāk interesanti vērot paša reakciju – ko es jūtu, skatoties uz “nabadzīgo itāļu ģimeni”, kas karstā vasaras vakarā sēž privātā pagalmā, dzer espreso, vēdinās ar vēdekļiem un skatās amerikāņu vesternu uz ekrāna pilsētas laukumā aiz sētas, sapņojot par savu personīgo divstāvu māju un jūsmojot par to, “kā dzīvo tie amerikāņi”, kas zirgus ved peldināt bangojošā upē, ar visiem ratiem iebraucot straumē. Šajā ziņā kino kā sapnis par citu, labāku dzīvi ir mūžīga tēma, kas mūs turpinās aizkustināt vienmēr.