Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mārtins Rouzens
Voteršipa pakalns, 1978
Watership Down, Martin Rosen
Kaut kad pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā, braucot mašīnā pa Hampšīras grāfistes laukiem, Ričards Adamss meitām izstāstīja nupat izdomātu pasaku par trušiem. Ceļš veda gar Voteršipa pakalnu, un tas kļuva par trušu Apsolīto zemi, kur viņus gaida miers, pārticība un drošība. Pasakā savijās motīvi no Bībeles stāsta par ebreju iziešanu no Ēģiptes, Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” un Orvela “Dzīvnieku fermas”. Meitas pieprasīja, ka pasaka jāizdod grāmatā, Adamss tai pieķērās 1966. gadā, taču izdevēji to atraidīja, līdz beidzot izdevās kādu pierunāt 1972. gadā. Oriģināla mitoloģija, spēcīgi tēli ar savdabīgiem, dzīvnieciskiem raksturiem, improvizēta sižeta neparedzamie pavērsieni – tas ātri vien padarīja grāmatu par kulta klasiku, un 1978. gadā uzņemtā animācijas filma to vēl vairāk veicināja. Dīvaina, drūmi apokaliptiska vīzija, daudzās nāves un ceļojuma eksistenciālā bezcerība, iekšējās domstarpības un politiskās alūzijas par totalitārisma un varas struktūru pārspēku pār demokrātiju – tas viss joprojām uzdzen šermuļus, skatoties akvareļtehnikā zīmēto filmu, kurā brīžiem nav skaidrs – vai tu vēro antropomorfizētus dzīvniekus vai bestiarizētus cilvēkus. Vienā no dramatiskākajiem filmas brīžiem ieskanas Ārta Gārfankela mīlas balāde “Bright Eyes”.