Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Franks Tašlins
Meitene neko tur nevar padarīt, 1956
The Girl Can’t Help It, Frank Tashlin
Filma, kas jānoskatās visu citu iespējamo iemeslu dēl, tikai ne tāpēc, ka tas būtu labs kino. Iecerēta, lai pabalstītu Playboy zvaigznes Džeinas Mansfīldas gaitas šovbiznesā, tā jau tapšanas laikā kļuva par kaut ko citu – stāstu par popularitāti gūstošo rokenrola paaudzi. Ironizējot par domu, ka “tagad kāpt uz skatuves var jebkurš”, filmas veidotāji rāda nodzērušos aģentu, kurš uzņemas menedžēt pagrīdes spēļu biznesa bosa jaunās draudzenes dziedātājas karjeru. Maskulīni šovinistiskie stereotipi par smokingā tērptajiem “večiem” ar viskija glāzi rokā un cigāru zobos, kuri siekalojas ap pupainām blondīnēm, ātri vien salūst, kad izrādās, ka topošā zvaigzne vispār neprot dziedāt un patiesībā vēlas darboties virtuvē (ko slēpj no mafiozā līgavaiņa), bet aģents, kas pieņemts darbā alkoholiķa-impotenta reputācijas dēļ, beigu beigās izveido ar viņu cilvēciskas un sirsnīgas attiecības bez tālaika Holivudas kino raksturīgās objektivizācijas un seksualizācijas. Taču interesantākais ir tas, ka šī filma neviļus kļuva par vienu no ietekmīgākajiem faktoriem rokenrola attīstības vēsturē: to noskatījās 16 gadus vecais Džons Lenons un nolēma, ka var rakstīt mūziku un dziedāt arī tad, ja nav apveltīts ar izcilu balsi vai talantu. Cita starpā (patiešām, pilnīgi beztēmā) filmā kā aģenta delīrija vīzija ierodas Džūlijas Londonas rēgs, kas nodzied dziesmu “Cry Me a River”, kura bija sarakstīta pavisam citai filmai un domāta Ellai Ficdžeraldai, taču tur nebija iekļuvusi un izmantota šeit – pēc bezatkritumu tehnoloģijas.