Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Robērs Bresons
Mušete, 1967
Mouchette, Robert Bresson
Robēram Bresonam kameras izmantojums, kadra izkārtojums, ikviena aktieru (Bresona gadījumā – modeļu) kustība – nekas nebija nejaušība, bet tas bija morāls spriedums. Stāsts par jauno meiteni Mušeti, kas dzīvo Francijas laukos, ir bezgala skaists un bezgala skumjš. Skaista ir daba: koki, zāle, putni. Skaistas ir detaļas: cilvēku sejas, rokas, galvas pagrieziens un skatiens. Taču viss izkārtojas tā, ka uz trauslās meitenes pleciem pamazām uzguļas ne tikai ģimenes rūpes – slimā māte, izsalkušais mazais zīdainis, dzērājs tēvs –, bet, liekas, visa pasaules sāpe un arī metafizisks ļaunums. Bresons uzskatīja, ka kamera spēj notvert to, ko nevar nedz parādīt gleznotājs, nedz aprakstīt rakstnieks, un “Mušete” to pilnībā apliecina. To var saukt par dvēseles kustībām, gaismu, kas tomēr spīd cauri visām nelaimēm, vai vienkārši distancētu skatu no malas uz it kā parastiem vārtiņiem. Taču vislabāk būtu šo Bresona mums atklāto atstāt kaut kur tajā noslēpumainajā teritorijā, kurā vārdi ir lieki. Tikpat lieki kā piebilde, ka šīs filmas beigas nav iespējams aizmirst, un viss. Ja cilvēks saka, ka neatceras, vai skatījies “Mušeti”, tad ziniet: viņš noteikti to nav redzējis.