Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pavels Čuhrajs
Būris kanārijputniņiem, 1984
Клетка для канареек, Павел Чухрай
Odesas kinostudija 80. gadu sākumā radīja dīvainas un grūti izskaidrojamas filmas, kas tapa vairāku objektīvu un subjektīvu traucējošu apstākļu iespaidā: no vienas puses, oficiālā kinoindustrijas ideoloģiskā stratēģija un cenzūra, kas izaicināja jaunos režisorus strādāt ar marginālām tēmām vai mēģināt atrast sadzīves drāmā vai pusaudžu detektīvā kādu mākslinieciski vērtīgu niansi, no otras puses, skopās tehniskās iespējas un pakāpeniskā iepazīšanās ar Rietumu kino tendencēm lika meklēt veidus, kā pierādīt sevi ar to, kas ir. Šī filma, kas režisora ne pārāk blīvajā filmogrāfijā atrodas starp robežsargu grūtās ikdienas un ražošanas drāmas atspoguļojumiem, izmanto klasiski padomisku literāru izejmateriālu – stāstu par pusaudzi, kas izdarījis noziegumu un pēc bēguļošanas, morālām šaubām un sastapšanās ar cilvēku, kas viņu maina, izvēlas nodot sevi milicijas rokās. Filmā tā ir stunda un desmit minūtes satumsušu kadru, kas lielākoties rāda netīkamu dzelzceļa staciju un divus pusaudžus, kas katrs risina savu iekšējo drāmu un netiek viens no otra vaļā, šajā dzīvē, stacijā, sabiedrībā ieslēgti kā divi kanārijputniņi būrī. Filmu vērts redzēt tobrīd neprofesionālas aktrises Jevgeņijas Dobrovoļskas dēļ, kurai tā ir pirmā loma mūžā, vēlāk bijušas 100 lomas dažādās filmās un vēl vairāk teātrī, taču šajā viņa tēlo meiteni, kas aizbēgusi no mājām, filmēšanas grupai nestāstot, ka, lai piedalītos filmā, viņa pati bija aizgājusi no ģimenes, dzīvojot, kur pagadās.